Lai pakontrolētu situāciju saistībā ar ceļu remontdarbu kvalitāti Latvijā, satiksmes ministrs un citas gana atbildīgās valsts amatpersonas pagājušajā nedēļā devās izbraucienā ārpus ierastajām kabinetu sienām. Šāds solis ir visnotaļ interesants un pat apsveicams, protams, ja vien runa nav par vienreizēju PR aktivitāti, kas vēl nebūt nenozīmē, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi.
Problēma ir apstāklī, ka pie mums regulāri tiek runāts par hronisko naudas trūkumu ceļu nozarei, nereti aizmirstot pievērst uzmanību ne mazāk būtiskam aspektam – arī šim mērķim pieejamais finansējums mēdz tikt izlietots diezgan nekvalitatīva produkta radīšanai.
Protams, ir dzirdētas dažādas superatrunas par to, ka ielas un ceļi Latvijā esot nekvalitatīvi, jo pa tiem pārvietojas pārkrautas automašīnas, it īpaši baļķvedēji. Tomēr šajā sakarā ir jānorāda: piemēram, pa Rīgas centra ielām nepārvietojas neviens baļķvedējs – ne pārkrauts, ne nepārkrauts, tomēr vietām rises ir pamatīgas. Tātad runa ir par pienācīgu kvalitātes kontroli, kas Latvijā, teiksim, kā ir – nekad nav bijis. Ne reizi vien ir bijusi situācija, kad tiek veikts kādas ielas vai ceļa posma remonts un tas tiek pieņemts ekspluatācijā, neraugoties uz to, ka jau pieņemšanas brīdī ir acīm redzamas kvalitātes problēmas – joslu salaiduma vietas veido slieksni, aku vāki iebūvēti dziļāk, nekā būtu nepieciešams, savienojums ar neremontēto ceļa daļu pretendē uz tramplīna titulu utt. Turklāt laiku pa laikam ir radies jautājums arī par to, cik kvalitatīvas izejvielas ir tikušas izmantotas, vienkārši sakot, lejot asfaltu. Jau ilgstoši tiek prātots, kā īsti būtu jārīkojas gadījumā, ja pasūtījums veikts nekvalitatīvi – jāliek pārtaisīt, ja garantijas laikā sāk parādīties ceļa plaisas, vai arī jānosaka, ka brāķdari valsts pasūtījumus nedrīkst saņemt.
Jāteic, ka optimālais risinājums šajā jomā nebūt nelīdzinās jauna velosipēda vai kaut kā tamlīdzīga izgudrošanai. Izsludinot iepirkumu par konkrēta ceļa posma rekonstrukciju, remontu, atjaunošanu utt., pasūtītājam ir jāizrēķina tā reālā noslodze, un tam atbilstoši arī jānosaka, kādiem materiāliem un kādos apmēros jātiek izmantotiem, to iekļaujot konkursa nolikumā. Savukārt padarīto darbu nedrīkst pieņemt, ja ir kaut mazākā atkāpe no attiecīgajiem nosacījumiem, vai arī ir kaut mazākais vizuālais defekts, protams, paredzot vairāku gadu termiņu, kura laikā visam jābūt labākajā kārtībā. Tas arī viss! Ieviešot šādu principu, arī tā dēvētās zemākās cenas līmenis pamainītos.
Savukārt, ja tiks parakstīts darbu pieņemšanas akts par nekvalitatīvu veikumu, ar visu savu maku jāatbild nevis atbildīgajai iestādei ( jo tas reāli nozīmētu atbildību par nodokļu maksātāju naudu), bet gan tam, kurš ir pamanījies šādu dokumentu parakstīt.
Kamēr tā nebūs, mēs tik vien varēsim, kā turpināt gausties, ka nereti ceļi mums iedalās divās kategorijās – brūkošajos un nekvalitatīvi sataisītajos.