Dvīņi mēdz būt ar diametrāli atšķirīgiem raksturiem, un tam, kurš tos neprot atšķirt, var gadīties daža pārdzīvojumiem bagāta mizanscēna no situāciju komēdijas žanra. Tiesa, komēdija tā ir, vien raugoties no malas, jo pašam ļaunā dvīņa nagos nonākušajam smiekli vis nenāk. Un otrādi: no ļaunā dvīņa trūkties dabūjušais nākamajā ainā atspēlējas kā divas ūdens lāses ārēji līdzīgajai lāga dvēselei. Uz skatuves vai ekrāna tas beidzas ar pārpratumu noskaidrošanu, ļaunā sodīšanu, cietušo gandarīšanu un «aiziešanu saulrietā». Bet dzīvē mēdz būt citādāk.
Sevišķi tramīgi kļūst, ja šādu scenāriju ievērojam veselas valsts dzīvē, un Latvijā tas ir spēkā pat ļoti izteikti. Labā Latvija samērā nesen bija Baltijas tīģeris un vēl sazin kas, ar ko visiem gribējās draudzēties, bet tad atklājās tās «otrais es» - tas, ar ko bērnus biedēt. Un nāca gaismas spēki celt ja ne uzreiz saulītē, tad vismaz vest no ekonomiskās ēnas laukā labo sērdienīti. Viņiem tas izdevās, un nākamajā cēlienā, sevišķi pēc Grieķijas ļaunā dvīņa manifestēšanās, Latvija atkal jau ir itin jauks tēls. Bet tad nāk valdīt un darīties griboši ļaudis, kas iestājas par visu labo un taisnīgo Latvijā, un saka, ka tā ar to labo tēlu īstenībā ir viltvārde, jo laba ir tikai pret starptautiskiem sazvērniekiem. Dažs no atmaskotājiem pat runā par kādu trešo Latviju, kas ir tā īstā labā, un attiecīgi - par trīnīšiem, lai gan publika par šādu sižeta pavērsienu sāk skaļi svilpt. Kura tad īsti ir labā Latvija?
Māžošanās ar grūti atšķiramiem labajiem un sliktajiem no abstraktā valsts tēla turpinās tālāk visos līmeņos, tāpēc vienas noteiktas un partejiskas atbildes par labo Latviju nav. Pavisam skaidri noteikt Latvijas ļauno dvīni varam tikai tad, kad tas valsts vārdā nepārprotami runā vai rīkojas pilnīgi nepiemēroti tās interesēm, kā tas gadījies gan kādreizējam ekonomikas ministram ar nothing special amerikāņu telekanālā, gan pašreizējam ekonomikas ministram ar dadaisma manierē ieturēto vervelējumu Zviedrijā. Abi kungi, kas attiecīgajos kļūmīgajos brīžos bija Latvijas seja, pārstāv vismaz pašlaik pretējos ierakumos nocietinājušos politiskos spēkus, kur katrs cīnās par savu labo un īsto Latviju. Šai pretrunīgajā situācijā, protams, netiek pieļauta doma, ka tādas labās Latvijas nav vispār, tāpēc atliek vien secināt, ka kaitnieciskais dubultnieks, tāpat kā ilgcietīgā labā māsa dzīvo un darbojas kā pie vieniem, tā otriem un visiem pārējiem arī.
Politisko izšķiršanos un saimniecisko plānošanu vieglāku tas gan nepadara. Kā ideālistiska sociālā taisnīguma, tā strauju tautsaimniecisko sasniegumu solījumi, kas priekšvēlēšanu reklāmās izskatās tik daiļi un īsti, patiesībā ir savu partiju ļaunie dvīņi, jo partijām par to visus nākamos gadus nāksies taisnoties un kādai varbūt arī ciest. Savukārt biznesa plānotājiem nākas nogaidīt, kamēr šis priekšvēlēšanu teātris beidzas un dzīves spēles noteikumi kļūst skaidri, jo tie var mainīties, ja, pie varas ticis, kāds no dvīņiem solījumu pildīšanai gribēs grozīt nodokļu politiku.