Rīgas mērijā laiku pa laikam atskan idejas par to, kā pārvērst Latvijas galvaspilsētu par kaut ko citu, nekā tā ir. Vēl augustā itin plaši tika spriests, kā izveidot no Rīgas «mazo Lasvegasu» jeb Latvegasu.
Tagad, izskatās, Domes amatpersonas ir atgriezušās pie jau krietni senākās koncepcijas par Rīgu kā mazo Parīzi, jo nu, pēc vicemēra Aināra Šlesera paziņotā, pie mums iecerēts veidot ko tikpat simbolisku «kā Eifeļa tornis» — proti, jaunu maksas tiltu pār Daugavu, kura augstums būs 60 metri virs ūdens un kurš savienos Spilves pļavas ar Sarkandaugavu. Turklāt tas viss — par aptuveni «nieka» miljardu eiro.
Ir skaidrs, ka visnotaļ trūcīgā un ekonomiskās krīzes žņaugos nonākusī Latvija šādu projektu atļauties nespēs, tāpēc pēc palīdzības vajadzēšot vērsties pie privātiem investoriem, par to pretī pagaidām solot tiesības 30 gadus iekasēt samaksu par tilta šķēršošanu. Tiesa, pēc A. Šlesera teiktā, vēl jau nemaz neesot rēķināts, kādi ienākumi varētu būt no Ziemeļu koridora projekta, kas ietver šķērsojuma būvniecību, tāpat kā neesot vēl zināms arī tas, cik liels varētu būt ikgada pieejamības maksājums privātajiem partneriem par būvdarbiem, tilta uzturēšanu utt. Tiek lēsts, ka tie varētu būt ap 140-160 miljoniem gadā (tātad laika posmā no 2019. līdz 2041. gadam, kad publiskajam partnerim ir jāveic pieejamības maksājumi, šī summa izaug līdz 3.5 miljardiem eiro). Patiešām interesanti, uz kā rēķina un kur domes amatpersonas iecerējušas šādus līdzekļus iegūt, ņemot vērā, ka pēdējos gados pašvaldības budžeta ieņēmumi bijuši ap 500 milj. latu.
Nevar noliegt, ka infrastruktūras attīstības projektus šobrīd savas ekonomikas sildīšanai ļoti veiksmīgi izmanto diezgan daudzas valstis — tā ir gan daļa no ASV, gan «Eiropas lokomotīves» Vācijas receptes ekonomiskas atveseļošanā. Tomēr šeit ir jāatzīmē, ka Ziemeļu šķērsojuma būvniecības sākums tiek prognozēts, agrākais, 2012. gadā, tādējādi tūlītēja efekta uz mūsu valsts ekonomiku tam nebūs un arī jaunās darba vietas, ko radītu šā projekta īstenošana, varam gaidīt vien pēc teju trim gadiem, nevis šobrīd, kad saskaņā ar oktobra datiem nevienā Latvijas novadā bezdarbnieku skaits vairs nav zemāks par 10%.
Tāpēc tā vietā, lai būvētu gaisa pilis un sapņotu par 60 metru augstiem tiltiem, Rīgas mērijai vajadzētu nolaisties tuvāk pie zemes un padomāt, kā atvieglot esošo situāciju, piemēram, turpinot īstenot jau iesāktus projektus, ja jau tās gaiteņos ir nonācis tik izcils finansists kā A. Šlesers, kurš spēj — vai vismaz ir apņēmības pilns — piesaistīt miljardus investoru šobrīd ne visai mīlētajai Latvijai. Tad varbūt arī tālajā 2019.gadā, kad Ziemeļu šķērsojums solās būt gatavs, šai zemē būs palikuši pietiekami daudz ļaužu, kas pār to brauks — un ne tikai brauks, bet arī spēs par šādu luksusu samaksāt. Jāatgādina, ka saskaņā ar jūlijā publiskotajiem datiem braucēju vidū īpaši populāra nav arī iepriekšējā «zelta būve» — Dienvidu tilts, kuru vidēji dienā pārbrauca tikai 12% no Rīgas tiltus šķērsojošajiem transportlīdzekļu vadītājiem.
