Par to, kāpēc Latvijā vairs nav cukura rūpniecības un trūkst arī nopietnas pārliecības par to, vai pārskatāmā nākotnē šeit kaut ko tādu piedzīvosim, ir diskutēts daudz, nereti uzsverot Latvijas kā valsts vainu notikušajā. Laikam ejot, pamazām ir atšķetinājies, ka principā runa ir par diviem galvenajiem stūrakmeņiem, kas tad arī ļāva sagraut šo nozari musu valstī.
Pirmkārt, jārunā par Briseles gaiteņos izplānotu pasākumu kopumu, kas gaumīgi tika nodēvēts par Eiropas Savienības (ES) cukura reformu, bet realitātē bija vienkārša spēlētāju skaita samazināšana tirgū. Proti, iedodot vairāku valstu uzņēmējiem gana daudzus miljonus no ES kopējās kases (tātad – naudu, kas konkrēti nevienam nepieder), tika panākts, ka daļa cukurfabriku, tostarp Latvijā esošās, tiek slēgtas. Tolaik tika stāstīts, ka tādā veidā tikšot uzlabota situācija ES cukura tirgū un samazināta šā produkta cena. Kā zināms, šo gadu laikā, cukura cenas ne tikai nav sarukušas, bet ir pat palielinājušās, un tam ir visnotaļ loģisks izskaidrojums – samazinot ražotāju skaitu, sarūk arī konkurence tirgū, un tajā palikušajiem rodas iespēja vieglāk uzelpot, tostarp tirgojot produkciju par sev tīkamāku cenu. Šo sakarību zina katrs, kurš vismaz reizi dzīvē ir kaut ko lasījis par ekonomiku, tāpēc domāt, ka par to neko nezināja tā dēvētās cukura reformas autori un virzītāji, būtu visnotaļ naivi. Drīzāk gan šeit jārunā par ļoti konkrētu lielo Eiropas cukura ražotāju lobiju, it īpaši ņemot vērā, ka netika arī atvērts tirgus ražotājiem, kuri strādā ārpus ES. Tiesa gan, vienu brīdi cukura cenas nedaudz samazinājās, bet tas notika globālas ekonomiskās krīzes, nevis kaut kādas tā dēvētās reformas ietekmē.
Otrkārt, stāsts ir par mūsu pašu bāleliņiem... Tiem, kuriem savulaik Latvijā piederēja cukurfabrikas, un kuriem bija iespēja izvēlēties – turpināt ražot cukuru un cīnīties tirgū vai arī paņemt daudzos miljonos eiro mērāmu ES naudas žūksni. Varētu vēl neko neteikt, ja konkrētās personas nolemtu paņemt šo naudu, lai mestos iekšā kādā citā – perspektīvākā – biznesā, taču nekas tāds nav noticis. Nav pārliecinošas informācijas, kas liecinātu, ka attiecīgās personas, kam piederēja fabrikas, saņemto cukura naudu būtu investējušas Latvijas ekonomikā. Kādreiz par teju leģendāru kļuva slavenajā krievu spēlfilmā Operācija I un citi Šurika piedzīvojumi izskanējusī frāze – mācies, student, kas nestrādā, tas ēd! Pārceļot šo epizodi uz mūsdienu Latvijas realitāti, jāteic tā – kāpēc gan strādāt un pelnīt, ja var, nedarot neko, nopelnīt vairāk?! Principā tāda jau bija ES piedāvājuma būtība – izmaksāt naudu par nekā nedarīšanu. Draņķīgākais šajā stāstā ir tas, ka vieglas naudas nodrošināšana dažiem faktiski nozīmēja ne tikai darbavietu skaita samazināšanos un vietējās pārtikas pārstrādes rūpniecības sarukšanu, bet arī liegtu iespēju attīstīt cukura ražošanu tiem, kuri to, iespējams, vēlētos Latvijā darīt. Rezultāts tam visam jau ir labi zināmais – kādreizējie cukurbiešu ražotāji jau vairākus gadus audzē kaut ko citu, cukuru ievedam no citām valstīm, par to maksājot arvien vairāk, bet viens otrs uz tā visa rēķina atļaujas atpūsties Monako.