Cukura nedienas Latvijā - tā varētu raksturot situāciju, ar ko jārēķinās mazajiem saldumu ražotājiem, kam šis produkts ir vitāli nepieciešama izejviela.
Vēl pirms salīdzinoši neilga laika DB rakstīja, ka cukura cenas Latvijā ir augušas tik astronomiskos apmēros, ka vietējie ražotāji kļūst nekonkurētspējīgi Eiropas tirgū. Vienkārši pircējs Anglijā, Itālijā vai Vācijā nespēj saprast argumentus, kāpēc viņam būtu jāmaksā lielāka cena par to pašu produktu. Nu šī situācija ir attīstījusies vēl tālāk - cukura vairumtirdzniecība Latvijā nav vispār. Rezultātā ražotājs, kuram mēnesī ir nepieciešama apmēram tonna cukura, ir spiests pirkt šo produktu vienkilogramīgās paciņās, jo maisos tas nav pieejams.
Savulaik slavenajā saldumu ražošanas uzņēmumā Staburadze tikusi pieņemta strādniece, kas 40 gadus ikdienā to vien darījusi, kā situsi olas. Tagad šim nolūkam tiek izmantotas tehnoloģiskās iekārtas. Acīmredzot mazajiem saldumu ražotājiem tomēr nāksies atgriezties pie senču metodēm, pieņemot darbā cukura paku plēsējus. Protams, var teikt, ka ir taču brīvais tirgus, ka cukuru var nopirkt arī jebkurā citā ES valstī. Diemžēl realitātē šādi apgalvojumi ir vien naivu eiromīļu dzejolītis, kam nav teju nekāda sakara ar realitāti. Redz, piemēram, Vācijā cukurs mazumtirdzniecībā maksā aptuveni divas reizes mazāk nekā Latvijā, taču vācieši, saprotot tirgū notiekošos procesus, paspējuši savus normatīvos aktus pieregulēt tā, ka juridiskās personas šo produktu no valsts izvest nedrīkst. Citiem vārdiem sakot, valstis, kuru galvgalī ir valstsvīri, nevis neizdevušies politiķi, pirmām kārtām domā par savas zemes, savu uzņēmēju un iedzīvotāju interesēm, un tikai pēc tam par to, kas rakstīts dažādos papīros Briseles gaiteņos.
Tajā pašā laikā Latvijā… Jāatgādina, ka tieši Latvija ir tā valsts, kas savulaik visneracionālāk izmantoja Eiropas cukura reformu, iznīcinot savu cukura rūpniecību apmaiņā pret noteiktu kompensāciju. Protams, var teikt, ka abas cukura rūpnīcas piederēja privātīpašniekiem, un tieši viņi izšķīrās par labu naudai ķešā, nevis ražošanai. Un diez vai viņiem kaut ko var pārmest šajā jomā. Tomēr par valstiskas domāšanas trūkumu šeit gan būtu jārunā. Redzot, kā mērķtiecīgi tiek grauts viens pārtikas rūpniecības atzars par labu ārvalstu (pārsvarā jau, protams, Dānijas) ražotājiem, valsts uzdevums bija vismaz uz laiku atpirkt abas rūpnīcas (tas nebūtu nekas unikāls Eiropas vēsturē), kas netika izdarīts. Privātīpašnieki domāja, kā viņiem ir izdevīgāk, valdība nedomāja vispār un rezultātā kārtējo reizi esam sasistas siles priekšā, turklāt ar apņemšanos būt pamuļķu lomā vēl līdz 2015. gadam.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas pie savas cukura rūpniecības, turklāt tā, lai nebūtu tā, ka pēc četriem gadiem mēs tikai palēnām sākam domāt, ko un kā varam izdarīt lietas labā. Tajā brīdī jau būtu jāsākas iepriekš saražota cukura legālai tirdzniecībai pilnā sparā.