Skaidrs, ka atkarība no viena gāzes piegādātāja ilgtermiņā nevar būt izdevīga, taču ir svarīgi aiz vilinošiem zemas cenas solījumiem nepazaudēt objektīvu skatu uz realitāti.
Latvijas premjere Laimdota Straujuma ir atgriezusies no ASV un tagad publiskā telpā ar jaunu sparu virmo izteikumi par «lētāku Amerikas gāzi», «mājasdarbiem enerģētikas neatkarības nodrošināšanai» un pat par to, ka jāpasteidzas, jo «lētā Amerikas gāze visiem var nepietikt». Nu ko – amerikāņi uz mūsu valdības vadītāju acīmredzot ir iedarbojušies pārliecinoši. Par praktiskākām lietām izsakās ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kurš sapratis, ka bez atbilstošas infrastruktūras mēs nekādu gāzi nedz no ASV, nedz Āfrikas vai pat no Marsa nevaram dabūt. Vajagot sašķidrinātās gāzes termināli, Lietuvas – Polijas starpsavienojumu...
Par termināli ir fakts, ka šis svarīgais infrastruktūras projekts bezjēdzīgos strīdiņos starp ostām un dažādām interešu grupām ir nomarinēts gadiem ilgi. Taču patērētāju un jo sevišķi ražojošo uzņēmēju, protams, interesē cena – sak, piegādājiet gāzi, no kurienes gribat, galvenais, lai regulāri un maksimāli lēti. Te tad arī sākas lielais populisms. Lai iegūtu reģiona iedzīvotāju atbalstu, politiķiem, protams, ir jāsola, ka būs lēti. Daudz kur ir rakstīts, ka amerikāņi par gāzi pašlaik maksā krietni lētāk nekā Eiropā, par Dienvidaustrumāziju pat nerunājot. Un kāpēc lai tā nebūtu, ja amerikāņiem ir bagātīgas, viegli apgūstamas slānekļu gāzes atradnes? Taču vai tas automātiski nozīmē, ka tikpat lēta gāze būs arī mums? Visticamāk, nē, jo gāze ir jāsašķidrina, jāved ar kuģiem no tālām jūrām, te atkal jāregazificē. Ja kāds grib iegalvot, ka viss šis process, ieskaitot infrastruktūru, kas vēl šeit ir jāizbūvē, izmaksā lētāk nekā tuvīnā Krievijas cauruļvada gāze, tad būtu tiešām jābrīnās. Vismaz tik ilgi, kamēr gāzes cenas tiek noteiktas uz ekonomiskiem, nevis politiskiem pamatiem. Runājot par izmaksām – viens piemērs mums jau ir acu priekšā. Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes terminālis kopā ar visiem savienojumiem būs izmaksājis kādus 700 miljonus eiro un šīs izmaksas caur pārvades tarifiem jau drīzumā draudzīgi gulsies uz gāzes patērētājiem. Vai no šī termināļa tuvākā laikā būs kāds labums arī Latvijai? Visticamāk, nē, jo Lietuvas – Latvijas starpsavienojums nav gana jaudīgs un lietuviešiem nav savas pietiekami lielas gāzes krātuves, lai terminālis spētu pietiekami elastīgi strādāt, reaģējot uz cenu svārstībām gāzes biržās. Latvijai sava krātuve Inčukalnā būtu, bet nav termināļa...
Starp gāzes tirgus attīstību bremzējošiem faktoriem jāpiemin arī Latvijas nule pieņemtie grozījumi likumdošanā, kas paredz, ka vismaz līdz 2017. gada aprīlim mums šeit būs tikai viens ekskluzīvs gāzes tirgotājs – a/s Latvijas gāze, kas gāzi saņem no Krievijas. Tāpat ir arī interesants fakts, ka ASV kompānijas savu slānekļa gāzi ES pašlaik nevar tik brīvi tirgot, kā gribētu, kamēr starp abām lielvarām nav parakstīts brīvās tirdzniecības līgums. Šī līguma parakstīšanu savukārt bremzē vairākas pretrunas eiropiešu un amerikāņu uzskatos, piemēram, par ģenētiski modificētu pārtiku un ASV drošības dienestu spiegošanu. Varbūt, ja par Eiropas tirdzniecības komisāru nākotnē kļūtu tāds paklausīgs cilvēks kā Latvijas ekspremjers Valdis Dombrovskis, situācija ar līgumu atrisinātos raitāk. Taču uz kopējā ģeopolitiskā fona, kas risinās ap Krievijas – Ukrainas konfliktu, ir jāsaprot, ka daudz kas politiskajās runās tiek tēlots citādi, nekā ir patiesībā. Varbūt Latvijas valdības pārstāvji ar runām par lēto amerikāņu gāzi arī cer panākt, ka krievi jau preventīvi samazina Latvijai dabasgāzes piegāžu cenu? Tomēr, saglabājot vēsu prātu, ja mēs varam saprātīgi esošo situāciju izmantot un, piemēram, piesaistīt finansējumu gāzes infrastruktūras attīstīšanai, tas, protams, ir jādara. Ilgākā laika periodā tam būs nozīme. Taču ticēt pasakām par labajiem un sliktajiem spēkiem, dāsnajiem aizjūras onkuļiem un burvju nūjiņu, kas izmaina ekonomikas likumus, ir naivi un sev kaitējoši.