Ja gāzes tirgus liberalizācija padarīs gāzi lētāku, tad – abām rokām par. Ja patērētājam labvēlīga cena nav šī procesa mērķis, kādam būs par to jāsamaksā

Sagaidot gāzes tirgus atvēršanu aprīlī, kad visiem dabasgāzes lietotājiem tiek solītas tiesības brīvi izvēlēties dabasgāzes tirgotāju, paši patērētāji no šī teju teiksmainā procesa grib iegūt ļoti konkrētu, pat taustāmu (savos maciņos) rezultātu. Ne tikai gāzes tirgotāja izvēles iespējas, bet, galvenais, lētāku cenu.

Liberalizācijas termins liek domāt par indivīda jeb patērētāja tiesību aizstāvēšanu. Visām iespējamām liberalizācijām, tostarp gāzes tirgus, viennozīmīgi jādarbojas par labu patērētājiem indivīda līmenī, prasti izsakoties, daudzdzīvokļu nama iedzīvotāja līmenī. Gāzes sadārdzināšanās sistu pa pirkstiem ne jau tikai tiem, kas gāzi patērē burtiski, sildoties pie gāzes apkures katla vai cepot vēršacis uz gāzes plīts uzkarsētā pannā. Cietīs arī siltuma ražošanas izmaksas, tāpat arī elektroenerģijas, kura gan jau piedzīvojusi savu liberalizāciju, beigu galā liekot par spuldzītes iedegšanu, rēķini kā gribi, brīvajā tirgū beigu galā tomēr maksāt vairāk, ņemot vērā Latvijas īpatnības ar OIK izmaksām.

Turklāt energoresursu gala cena ir viens no apstrādes rūpniecības lielajiem jautājumiem. Ja gāzes cenas pieaugums spiedīs arī uz elektrības cenu un siltuma cenu, tas neizbēgami darīs pāri arī vienkāršā iedzīvotāja bankas konta veselības stāvoklim. Kā pieredze rāda, vienalga, kāds ir politiskais fons, cik sīvi ir partiju cīniņi vai ģeopolitiskā dūrošanās, rezultātā no šādas ierastās kārtības maiņas var dabūt ciest vienkāršie iedzīvotāji. Un tas ir nepatīkamākais, ņemot vērā, ka uz viņiem un viņu bērniem balstās valsts nākotne. Ja tirgus atvēršana ir vienīgi politisku motīvu vadīta, tad tā arī tā būtu jāsauc – par gāzes tirgus politizēšanu vai depolitizēšanu (atkarībā no tā, no kuras puses skatās).

Runājot par dabasgāzi, līdz šim tās tirgus liberalizācijas process vairāk gājis kā par celmiem. Kaut kāda skaidrība varētu rasties šodien, kad valdība sēdē gatavojas apstiprināt dabasgāzes tirdzniecības noteikumus. Par visu procesu kopumā gan nepamet sajūta – atvērsim tirgu, un tad jau manīs, kas īsti notiks. Ja ekonomikas ministra solītais dabasgāzes tarifa samazinājums iekritīs arī iedzīvotāju makos, tad process būs sevi attaisnojis. Savukārt sadales operatora iegāde gāzes tirgus stāstā ir jautājums, uz kuru nevar rast atbildi ar skaidru «jā» vai skaidru «nē».

Par labu atzīstamu lēmumu šajā gadījumā izspiest būs tiešām grūti. Nepirkt nozīmē no operatora iegādes atteikties (bet vai tas maz ir valsts un gāzes patērētāju interesēs?), pirkt savukārt nozīmē garantētu padancošanu pēc akcionāru stabules, turklāt par šo deju būs jāmaksā pašam dejotājam jeb valstij. Runājot par konkurenci dabasgāzes tirgū, pagaidām neapgāžams ir fakts, (ko izceļ arī AS Latvijas gāze valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis) – reģionā ir tikai viena dabasgāzes caurule, un tā pieder Gazprom.