Katras opozīcijas svēts pienākums ir, vienkārši sakot, čakarēt koalīcijas darbu. Šo demokrātiskās iekārtas pamatpatiesību pagājušajā nedēļā pierādīja Par labu Latviju (PLL) Saeimas frakcija, uz karstām pēdām savācot 37 opozīcijas deputātu parakstus, kas ļauj uz referendumu virzīt jautājumu par valdības ieceri atsevišķiem sociālajiem pabalstiem - slimības, maternitātes, paternitātes, vecāku un bezdarbnieku pabalstam - saglabāt griestus līdz pat 2014. gada nogalei.
Proti, tas ir kārtējais atgādinājums valdībai, ka lēmumprojekti ir jāsagatavo kvalitatīvi, lai tos nebūtu pamata atcelt Satversmes tiesai vai nu jau arī rīkojot referendumu. Tomēr šajā gadījumā būtu jāņem vērā viens otrs godmanisks «bet»…
Pirmkārt, vienam no PLL līderiem Andrim Šķēlem, ņemot vērā, ka viņš trīs reizes ir bijis valdības vadītājs, būtu jāzina, ka virzīt uz referendumu jautājumus, kas skar valsts budžeta lietas, finanšu jautājumus, ir bīstami. Jāatzīst, ka minētie jautājumi ir sabiedrībā aktuāli, turklāt pietiekami daudziem cilvēkiem arī sāpīgi. Tāpēc pastāv diezgan reāla iespēja, ka šāds referendums tiešām var notikt, un rezultāts būs labvēlīgs pabalstu saņēmējiem. Tas nozīmē, ka attiecīgais finansējums būs burtiski jāizrauj kaut kur citur. Tikmēr pēc līdzīgas analoģijas kāda cita organizācija var panākt vēl divu trīs referendumu sarīkošanu par jautājumiem, kas skar valsts finanses, panākot noteiktām sabiedrības grupām labvēlīgu rezultātu. Nenoliedzami, vismaz pāris pēdējo gadu valsts budžeti, kā arī 2011. gada budžeta grozījumi ir vērtējami kā totāls brāķis, kuru diez vai ir veidojuši par valsts interesēm domājoši speciālisti, politiķi. Tomēr budžets ir jāskata kopsakarībās kā viens veselums un nevar pēkšņi sarīkot referendumu par vienu pozīciju, neņemot vērā visas pārējās. Cita runa būtu tad, ja PLL ar attiecīgo lēmumprojektu dotos uz Satversmes tiesu, lai noskaidrotu, vai tas ir likumīgs. Jāatzīst, ka ir jau bijuši precedenti, kad šī tiesa skaidri pasaka - Saeima pieņēmusi prettiesisku lēmumu, kas jāatceļ!
Otrkārt, ir kāds visnotaļ būtisks jautājums, kas šajā sakarā būtu jāņem vērā arī valdībai. Ir saprotami, ka lielus sociālos pabalstus var atļauties maksāt tikai bagātas valstis - mazām, krīzes un politisko ķīviņu nomocītām valstiņām tas nereti nav pa spēkam. Tādējādi iecere saglabāt griestus minētajiem pabalstiem nemaz nav neloģiska. Tomēr šeit vajadzētu gan ievērot zināmu taisnīguma principu. Proti, ja tiek noteikti pabalstu lieluma ierobežojumi, tad ir jābūt arī sociālo iemaksu griestiem. Jāsaprot, ka situācijā, kad sociālās iemaksas ir jāveic noteiktu procentu apmērā no algas neatkarīgi no tās lieluma, bet pabalstiem tiek noteikti griesti, iedzīvotājos zūd motivācija maksāt nodokļus vispār.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka sociālo iemaksu problēma Latvijā ir jārisina, taču to nevar darīt atrauti no pārējiem ar finansēm saistītiem jautājumiem, rīkojot akcijas, kas var šķist patīkamas gana lielai sabiedrības daļai, bet var radīt krietni vien neprognozējamu iespaidu uz kopējo fiskālo politiku valstī.