Īslandē sestdien notikušajā referendumā vairākums balsotāju noraidījuši likumu, kas paredz kompensēt Lielbritānijai un Nīderlandei bankas Icesave bankrota nodarītos zaudējumus, liecina svētdien publiskotie daļēji provizoriskie rezultāti.
Saskaņā ar rezultātiem, kas iegūti, saskaitot 169 tūkstošus balsu, pret likumu nobalsojuši gandrīz 60% referenduma dalībnieku, bet to atbalstījuši ap 40% balsotāju.
Balsis ir saskaitītas piecos no sešiem balsošanas apgabaliem. Referendumā varēja piedalīties 230 tūkstoši Īslandes pilsoņu, bet dati par vēlētāju aktivitāti referendumā vēl nav publiskoti.
Komentējot rezultātus, Īslandes premjerministre Johanna Sigurdardotira sabiedriskajā televīzijā teica: «Tika izvēlēts sliktākais variants. Balsojums nāciju ir sašķēlis divās daļās».
Premjerministre sacīja, ka Īslandei tagad ir gaidāma tiesāšanās Eiropas Brīvās tirdzniecības līguma (EFTA) uzraudzības pārvaldes (ESA) tiesā. Ekonomisti uzskata, ka šī tiesāšanās Īslandei dārgi izmaksās.
Nīderlandes finanšu ministrs Jans Kēss de Jagers svētdien sacīja, ka ir ļoti vīlies par Īslandes referenduma rezultātu un ka tagad kompensāciju jautājums būs jārisina tiesās.
«Es esmu ļoti vīies, ka vienošanās par Icesave netika pieņemta [referendumā]. Tas nav labi ne Īslandei, ne Nīderlandei. Laiks sarunām ir pagājis. Īslandei vēl arvien ir pienākums atmaksāt [zaudējumus]. Šis jautājums tagad jāizlemj tiesās,» sacīja Jagers.
Viņš piebilda, ka Nīderlande konsultēsies ar Lielbritāniju par turpmākiem pasākumiem.
Īslandes prezidents Olafurs Grimsons 20.februārī atteicās parakstīt šo likumu. Saskaņā ar Īslandes konstitūciju ja prezidents atsakās apstiprināt parlamenta pieņemtu likumu, par to tiek rīkots referendums.
Īslandes parlaments likumu pieņēma 16.februārī.
Likuma pamatā ir jauna Īslandes vienošanās ar Lielbritāniju un Nīderlandi, kas tika panākta decembrī. Tā paredz, ka Īslande pilnībā atmaksās 3,9 miljardus eiro (2,7 miljardus latu), ko Lielbritānija un Nīderlande ir iztērējusi, samaksājot kompensācijas apmēram 340 tūkstošiem savu pilsoņu, kas cietuši finansiālus zaudējumus 2008.gada oktobrī notikušā Icesave bankrota dēļ.
Īslandes prezidents Olafurs Grimsons 2010.gada sākumā atteicās parakstīt iepriekšējo likumu par Icesave radīto zaudējumu kompensēšanu, kuru 2009.gada decembrī pieņēma parlaments. Pēc prezidenta atteikšanās to parakstīt likums tika nodots referendumam, kurā 2010.gada martā 93,2 procenti vēlētāju to noraidīja.
Jaunā vienošanās tika uzskatīta par daudz izdevīgāku Īslandei nekā iepriekšējā.
Jaunā vienošanās paredzēja, ka Īslande varēs atmaksāt minētās kompensācijas no 2016. līdz 2046.gadam. 1,3 miljardiem eiro, ko tāatmaksās Nīderlandei, tiks piemērota procentlikme 3,0% apmērā, bet 2,6 miljardiem eiro, ko Īslande atmaksās Lielbritānijai, tiks piemērota procentlikme 3,3% apmērā.
Iepriekšējā referendumā noraidītā iepriekšējā vienošanās paredzēja šīs summas atmaksāšanu no 2016. līdz 2024.gadam ar procentlikmi 5,5% apmērā.
Grimsons atzina, ka jaunā vienošanās atšķiras no iepriekšējās. Tomēr viņš uzstāja, ka «ir svarīgi, lai valsts [iedzīvotāji] atkal teiktu savu vārdu» referendumā, jo gandrīz puse parlamenta deputātu atbalstīja opozīcijas priekšlikumus rīkot šo referendumu.
Īslandes valdība bija iecerējusi segt lielu daļu atmaksājamās summas ar Icesave bankrotējušās māteskompānijas Landsbanki aktīviem.
Īslandes bankas Landsbanki interneta banka Icesave Lielbritānijā darbojās kopš 2006.gada oktobra, bet Nīderlandē - kopš 2008.gada maija, piedāvājot augstākas noguldījumu procentu likmes nekā vietējās bankas. Finanšu krīzes ietekmē strauji pasliktinoties Īslandes ekonomikai, Landsbanki 2008.gada oktobrīvairs nespēja turpināt darbību patstāvīgi, un to pārņēma valsts.
Icesave noguldīto naudu zaudēja simtiem tūkstoši bankas klientu, tostarp daudzi Lielbritānijas un Nīderlandes iedzīvotāji, tādēļ šo valstu valdības bija spiestas izmaksāt viņiem kompensācijas.
Īslandes ekonomiku 2008.gada rudenī piemeklēja sabrukums, jo šīs valsts komercbankas bija ieguldījušas milzu līdzekļus riskantos vērtspapīros, kas pēkšņi kļuva bezvērtīgi. Valsts pārņēma trīs lielākās bankas un devalvēja nacionālo valūtu, strauji pieauga bezdarbs.