Beidzot Rīgas domes īpašumu departaments ir sācis interesēties par nolaistā grausta Marijas ielā īpašnieku un izteicis vēlmi namu atsavināt, ja kultūrvēsturiskais piemineklis netiks atjaunots.
Kaut arī ēka jau kopš deviņdesmito gadu sākuma stāv tukša, aktīvāka rīcība ir parādījusies vienīgi pēc tam, kad ēkā izcēlās ugunsgrēks. Tagad atliek vien gaidīt, cik tiesiski spēcīga būs pašvaldība, ja arī pēc noteiktā termiņa – viena mēneša – ēkas uzlabošanas darbi netiks sākti.
Konkrētajā gadījumā izrādījies, ka ēkas īpašnieks, kā lielākajā daļā gadījumu, nav ne maksātnespējīgs, ne arī atrodas otrpus okeānam. Patiesībā viņš ir viens no Igaunijas bagātākajiem cilvēkiem, ar kuru sazināties valsts iestādēm nevajadzētu būt neizpildāmam uzdevumam.
No otras puses, ir pietiekami bieži dzirdēts, ka atjaunošanas darbu saskaņošana dzen ēku īpašniekus mērenā izmisumā. Un nav jau runa par to, ka turīgi uzņēmēji nevēlētos ieguldīt naudu arī šādu vēsturisku ēku atjaunošanā. Tomēr jāpiekrīt arī kāda uzņēmēja nule kā teiktajam, ka dažkārt no šiem «pieminekļiem» statuss vien ir atlicis un, ieguldot tajā naudu, «saules mūžā to nedabūs atpakaļ». Tā nu galarezultātā izrādās, ka to ēku īpašnieki, kuru īpašumam noteikts cēlais pieminekļa statuss, ir sava veida valsts iestāžu ķīlnieki.
Nevajadzētu arī aizmirst, ka ir pietiekami daudz šādu ēku īpašnieku, kuri ar entuziasmu atjauno savus īpašumus, lai varētu mitināties autentiskos 19. gadsimta apartamentos, un nevis tāpēc, ka pieminekļu aizsardzības inspekcija liek. Tāpēc varbūt valsts amatpersonām būtu jāpārskata šāda statusa ēku pārbūvēšanas elastīgums vai arī vismaz jāsniedz atbalsts gadījumos, kad īpašnieki to ir gatavi darīt.