Gada sākumā par ļoti interesantu eksperimentu parūpējušies somi, kas 2 tūkst. valsts iedzīvotāju, kuri saņem bezdarba pabalstus, nejaušas izlases kārtība mēnesī piešķirs papildu 560 eiro – būtībā par neko
Šāds eksperiments turpināsies divus gadus, kad šī cilvēku kopa tiks salīdzinātas ar tādu somu grupām, kuri šādu pabalstu nav saņēmuši. Un tad jau varēs secināt, vai šādu sistēmu nevajag attiecināt jau uz pilnīgi visiem šīs valsts bezdarbniekiem.
Doma ir mainīt esošo labklājības modeli, lai mazinātu gan nabadzību, gan birokrātiju. Dzirdami argumenti, ka Somijā ļaudis ir apzinīgi. Tāpat, ka jauns labklājības modelis nepieciešams līdz ar robotizāciju. Turklāt 540 eiro dzīvei Somijā nav īpaši liela summa, un bezdarbniekiem tāpat ir jāturpina meklēt iespējas nopelnīt. Somu valdība norāda, ka daudzi cilvēki Somijā jau tagad labāk izvēlas sēdēt uz pabalstiem, jo baidās, ka ne tik labi atalgota darba atrašanas gadījumā tie pabalstus vienkārši zaudēs. Tādējādi šāda naudas piešķiršana nozīmēšot, ka šāds šoks izpaliek, bezdarba līmenis sarūk un budžets pat ietaupa.
Šādas ainas buršana izklausās dīvaini. Viens ir naudu tāpat vien dot dažiem tūkstošiem cilvēkiem un veikt interesantu eksperimentu. Otrs – šādu modeli attiecināt uz visu valsti. Tā varētu būt visai bīstama cilvēku pieradināšana pie domas, ka tie, pilnīgi neko nedarot, var tik pie kaut kā. Pastāv risks, ka tas mazinās cilvēku vēlmi vispār ar kaut ko nodarboties (kāpēc jādara kāds mazāk prestižs darbs?), un, galu galā, kādam tāpat būs jāsamaksā rēķins. Arī šāds somu labklājības modelis būtu balstīts uz deficīta un parāda audzēšanas rēķina. Jāņem vērā, ka nauda jau no nekā nerodas. Tāpat tas var pilnībā sadragāt esošo cenu veidošanās mehānismu. Tiem, kuriem ir ambīcijas un kuri grib darboties, būs jānodrošina arvien lielāks skaits ne tikai pensionāru, bet arī tādi iedzīvotāji, kuri izvēlas neko nedarīt.
Turklāt viss notiekošais sevišķi interesants ir bēgļu krīzes (kaut vai ekonomiskās migrācijas) sakarā, rodot iespēju tāpat vien dzīvot uz nosacīti apzinīgākās cilvēku masas rēķina. Jautājums ir, vai cilvēks ir gatavs strādāt vairāk un saņemt tikpat tikai tādēļ, ka viņam ir kaut kādas ambīcijas saukties, piemēram, par izpilddirektoru, nevis tādēļ, ka to būtu fundamentāli nepieciešams darīt. Varbūt somi tādi arī ir, lai gan tā, iespējams, ir spēle ar uguni. Karstu strēbt nevajag – nekur nav teikts, ka šis eksperiments tiks pieņemts. Interesantāk būtu, ja «tāpat vien» tiktu garantēta krietni lielāka summa, kas daudzmaz nodrošina visas cilvēka vajadzības. Jāņem vērā, ka šādas idejas par bezierunu garantētu ienākumu nodrošināšanu visiem šobrīd pēta arī vairākas citas valstis. Diskusija par šo, iespējams, varētu būt jēdzīga, lai gan ir risks, ka to savu labumu gūšanai izmantos politiķi, kuri jau kā šķira pamatā mēdz domāt tikai četru gadu periodā. Īstermiņisms var sačakrēt visas idejas – labās pārvērst par traģiskām.
Interesanti, ka Šveicē pagājušogad iedzīvotāji referendumā nobalsoja pret garantētu 2500 franku «pa lielam tāpat vien» pārskaitīšanu uz to kontiem.
