Eiropas ekonomiskā izaugsme pagaidām nav daudzsološa, tāpēc centrālajām bankām arī nākamajos gados var nākties atvērt makus
Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes pagājušās nedēļas sēdes rezultāts pārsteigumus nerada, monetārajai iestādei paliekot pie jau ierastajām procentu likmēm un līdzšinējiem ekonomikas stimulēšanas mēriem. Tomēr svarīgs aspekts ir monetārās politikas nākotne. Darījumu aprindās tiek sagaidīts, ka tiks turpināta vai paplašināta ECB īstenotā kvantitatīvā stimulēšana, kuras ietvaros šobrīd tiek iegādāti vērtspapīri par 80 mljrd. eiro mēnesī.
Taču ECB prezidents Mario Dragi norādīja, ka nav runāts par pašreizējo kvantitatīvo stimulu pastiprināšanu, tomēr vienlaikus kā maz iespējama tiek minēta strauja obligāciju uzpirkšanas programmas noslēgšana. Tādējādi var noprast, ka arī pēc nākamā gada marta, kad noslēdzas pašreizējās ekonomikas stimulēšanas programma, varētu turpināties tautsaimniecības stutēšana ar dažādām monetārām metodēm.
ECB prezidents nokļuvis ķīlnieka lomā. Ja naudas drukāšana tiks pārtraukta, līdzšinējais trauslais progress, kas saistīts ar kreditēšanas apjomu palielināšanos un ekonomikas rādītājiem nelielos plusos, var ātri pazust, eirozonā atgriežot recesiju.
Turklāt jāņem vērā, ka eirozonas ekonomiskā veselība lielākoties ir arī daudzu citu Eiropas valstu, piemēram, Polijas un Čehijas, iespēja turēties pie ekonomiskās izaugsmes. Ja tas nenotiks, valūtas savienības ražotāju eksporta tirgi sašaurināsies, tādējādi pārstājot monetāro iejaukšanos, un cietējas būs ne tikai ar vietējo patēriņu saistītās, bet arī ražojošās nozares. Vēl viens aspekts ir Rietumeiropas ekonomiskās nianses, kuras saistītas ar tīri administratīvi regulējamām lietām, kas bremzē uzņēmējdarbību, piemēram, smagnējais darba tirgus. Reizēm šķiet, ka valdībām zūd motivācija piestrādāt pie ekonomiskās vides uzlabošanas. Vienīgās ziņas, kas saistās ar ekonomiskās aktivitātes palielināšanu Eiropā, ir par centrālo banku aktivitātēm.
Tas rada iespaidu par uzskatu, ka «nav ko iespringt, gan jau atnāks ECB un visu sakārtos». Centrālās bankas to arī ir pierādījušas, novēršot pirms četriem, pieciem gadiem visai reālos Eiropas monetārās savienības finansiālā sabrukuma draudus. Tas, ka, piemēram, Spānija un Itālija izkļuva no finansiālā slazda, galvenokārt ir saistīts sākotnēji ar ASV Federālo rezervju sistēmas īstenoto obligāciju uzpirkšanas programmu, kas samazināja obligāciju ienesīgumu ASV, un investoru nauda plūda uz Eiropu. Savukārt finanšu mikroklimata uzlabošanās turpinājumu nodrošināja jau ECB veiktās aktivitātes parāda vērtspapīru uzpirkšanā.
Tā kā situācija ir kaut cik stabila, valdības sākotnēji varēja atviegloti nopūsties, bet pēc tam jau šādu situāciju uzskatīt par normu ar domu, ka «ar laiku varbūt kļūs vēl labāk, bet, ja ne, tad gan jau mūs atkal izglābs».
Tomēr ir arī ēnas puse, jo ieilgusī obligāciju uzpirkšana ir izveidojusi cenu un ienesīguma burbuli, kura plīšanas gadījumā gan valdību, gan privātā sektora parāda apkalpošana, visticamāk, sadārdzināsies, kam sekas var būt visai neprognozējamas.