Laikam ejot, atklājas, ka savulaik, vienojoties par dažādiem nosacījumiem, kas attiecas uz Latvijas iestāju ES, mūsu valsts amatpersonas ir parakstījušas teju visu pēc kārtas, īpaši neaizraujoties ar nākotnes scenāriju modelēšanu.
Parasti šādai neapdomībai ir arī noteiktas negatīvas sekas, taču nu esam nonākuši situācijā, kas ir vērtējama kā totāli muļķīga.
Proti, savulaik, vienojoties par piena ražošanas kvotām, mūsu atbildīgās amatpersonas ir ņēmušas vērā to, cik daudz ticis saražots tajā konkrētajā brīdī, taču lauksaimnieki ir izrādījušies produktīvāki, ražīgāki par valsts aparātā strādājošajiem un, gadiem ejot, attīstījušies, ražojot arvien vairāk. Rezultātā šogad, nesagaidot pat pusi no kvotu piešķiršanas perioda, daļa saimniecību tās jau ir izpildījuši par visiem 100%. Un tālākie iespējamie scenāriji šīm saimniecībām ir vienkārši neapskaužami. Viens no tiem - turpināt slaukt un izslaukto liet grāvjos. Vienkārši un muļķīgi! Otrs variants gan nav diez ko saprātīgāks - turpināt pilnvērtīgi ražot, realizēt savu produkciju, pārsniedzot kvotas, par šādu patvaļu maksājot ES naudas sodu. Turklāt sods ir noteikts lielākā apmērā, nekā šobrīd ir iespējams iekasēt, pārdodot pārstrādes uzņēmumiem pienu. Paši lauksaimnieki gan uzskata, ka šādu soda naudu vajadzētu maksāt no valsts budžeta, taču arī tad veidotos absurda situācija. Redz, Latvijas lauksaimniekiem neizdevīgus nosacījumus savulaik pieļāva konkrēti cilvēki, kuriem ir vārdi, uzvārdi un personas kodi, bet, maksājot, iespējams, par vairākos miljonos mērāmu soda naudu no valsts budžeta, principā tiktu paņemta nauda no visu nodokļu maksātāju kabatas, kas arī nebūtu pareizi. Tātad šis ir kārtējais apliecinājums tam, ka Latvijā ir pēdējais laiks noteikt personīgo atbildību par valsts vārdā parakstītajiem dokumentiem. Vienkārši pārāk bieži ir situācijas, kad konkrētu cilvēku sastrādātais ir jākompensē no valsts budžeta.
Ņemot vērā radušos neapskaužamo situāciju, valdībai, it īpaši Zemkopības ministrijai būtu jāpievēršas diviem būtiskiem jautājumiem. Vispirms ir jāapzina tie lauksaimnieki, kuri sev piešķirtās piena kvotas nav spējīgi apgūt vai pat nemaz netaisās to darīt, un tādu nav mazums - ap 500 saimniecību. Tādējādi centīgi strādājošiem piensaimniekiem tiktu dota iespēja savā rīcībā iegūt papildu kvotas. Tiesa gan, arī tās saistībā ar visu minēto, kļūst dārgākas, un tas nozīmē, ka ražīgi strādājošajiem piensaimniekiem nāksies finansiāli ciest tikai tāpēc vien, ka viņi strādā ražīgi. Teju neticami, bet fakts!
Tāpat Zemkopības ministrijas amatpersonām šobrīd būtu aktīvi jārosās Eiropas Komisijas gaiteņos, lobējot, lai iespējamās soda naudas Latvijai tomēr nebūtu jāmaksā. Un pamats šādiem centieniem būtu visnotaļ racionāls. Redz, jau pēc trīs gadiem - 2015. gadā - piena kvotas ES tiks pilnībā atceltas, ļaujot beidzot darboties brīvā tirgus principiem. Un tas nozīmē, ka miljonu prasīšana no mūsu lauksaimniekiem pašreizējā brīdī būtu, iespējams, juridiski pareizs, taču pilnīgi neloģisks solis.