Brīvas dzīvestelpas meklētājs

Ceļotājs un publicists Gints Barkovskis atkal iemetis sevi ekstremālā situācijā

Guļ nu jau pāris mēnešus tikai dažas stundas diennaktī, lai nepārtrauktu soli pa solim virzīties uz priekšu. Šoreiz gan viņš neairējas kopā ar draugu Kārli Bardeli pāri okeānam, par ko krāšņi izklāstīts gan grāmatā Okeāna saviļņotie. Atklāt sevi no jauna, gan dokumentālā filmā. Viņš gluži vai pēdējiem spēkiem tuvojas mērķim «Ziemeļpolā». Precīzāk – latviešu Ziemeļpolā Zosēnos, vecāku mājās Zanderos, pie krāsns liesmas, pārdabiskā klusumā un mierā pabeidz vēl vienu grāmatu.

Fragments no intervijas, kas publicēta 25. janvāra laikrakstā Dienas Bizness:

Kādām personības kvalitātēm jābūt, lai izkustinātu un īstenotu šķietami neiespējamu projektu?

Protams, varētu teikt, ka menedžmenta prasmēm, psiholoģiskajai sagatavotībai un citām projektu vadības iemaņām. Taču drīz vien bija iestājies brīdis, kad es sakrāvu visas savas menedžmenta prasmes kaudzītē un noliku uz kādu laiku malā, jo sapratu, ka jāpaļaujas tikai uz iedvesmu, lai tiktu uz priekšu, kā tautasdziesmā: «Tec, Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās.» Tik tiešām ik pa laikam pārņēma sajūta, ka ir jāļaujas dzīves plūdumam, un tādos brīžos turpināju darboties par spīti visam, līdz it kā no malas noskatījos, kā dzīve izkārto visu tā, kā tam ir jābūt. Piemēram, kādā ārkārtas brīdī okeānā mums vajadzēja zāles – pie apvāršņa parādījās kuģis, un mēs tās dabūjām!

Un pirms okeāna, vēl gatavojoties?

Jau no paša projekta sākuma. Mums nebija ne laivas, ne piekabes tās pārvadāšanai, ne speciālistu, kuri to saremontētu. Taču viss nokārtojās: startējām ceturtajā maijā no Namībijas – 1. martā laivu ielikām laivu konteinerā, lai aizvestu uz Āfriku. Nebija naudas, lai samaksātu par transportēšanu. Taču gadījās tā, ka kompānija aizkavējās ar rēķinu par kādu mēnesi, un pa to laiku atradām sponsoru, kas iedeva naudu.

Nebija tomēr tā, ka paši nerosījāties un paļāvāties uz laimīgām nejaušībām vien.

Protams! Viens no mūsu mazajiem menedžmenta noslēpumiem bija katru rītu, plānojot darbus, apsēsties pie tīra galda un salikt uz tā steidzamākos uzdevumus. Dienas beigās atrisinātie tika pastumti nost, un nākamajā rītā sastādīts jauns aktualitāšu saraksts. Šādi virzoties pašiem, arī dzīve daudz ko samenedžē: sarēķināju, ka šī projekta laikā notika vairāk kā 30 liktenīgas sakritības. Tās bija nejaušības vai menedžmenta iekustināto notikumu ķēde?

Tagad, pēc trīs gadiem, esi palūkojies uz sevi, lai apzinātos, kāds cilvēks biji pirms okeāna un kāds esi tagad?

Esmu kļuvis daudz mierīgāks. Uzreiz varu pateikt, ka svarīgākā atziņa, ko pierādīju sev okeānā, ir tā, ka vienmēr jābūt patiesam pret sevi.

Daba nepiedod iedomas un maldus?

Nē, ne tādā ziņā! Viss ir daudz vienkāršāk: kad tu esi patiess, esi ergonomisks un dzīvo bez fiziska un emocionāla stresa. Enerģija netiek tērēta mēģinājumiem ko slēpt, izkombinēt, aizsargāt, pārliecināt par kaut ko sevi un citus, citām lielām darbībām. Vēl ir nostiprinājusies šī flow sajūta ar saukli «uzticies dzīvei!». Kā jau teicu – okeāna projekta laikā tas pierādījās vairāk nekā 30 reizes. Vēl, ko ievēroju pirms okeāna situācijās, – ja radās pēkšņa ideja «aiziet, darām tā!», parasti tā tika apslāpēta ar skeptiskām šaubām «varbūt nav vērts...», «visticamāk, nekas nesanāks...», līdz kādā brīdī iedarbojās bremze «ai, nu kam tas vajadzīgs!», tad tagad šo bremžu nav, arī tad, ja vēl nesaskatu īsti jēgu šai spontānai idejai. Apslāpēt radošo dzirksti ir aplama rīcība.

Okeānā straume tiešām aiznes. Taču sauszemes dzīvē ļaujoties pēkšņai dzirkstij, var iebraukt arī grāvī...

Ja tā padomā, tad noteikti var iebraukt grāvī! Piekrītu idejai, ka cilvēks rada realitāti ar savām domām. Pasauli ģenerē tu pats. Tas tik tiešām ir tavā ziņā – izvēlēties grāvi, katastrofu vai ceļu.

Būt patiesam un ļauties straumei tevi rosināja arī nomainīt dzīvi lielpilsētā pret laukiem un apmesties Zosēnos?

Kādus 15 gadus man bija nenoteikts dzīves režīms – te Rīga, te lauki. Strādājot algotu darbu, šeit nokļuvu tikai brīvdienās. Vēlāk, piekopjot radošāku dzīvesveidu, pavadīju divas nedēļas Rīgā un divas – laukos, līdz sapratu, ka vairs negribu braukt no šejienes projām. Kāpēc tad tas jādara? Pēdējās trīs, četras reizes, kad biju Rīgā, sapņoju par mirkli, kad braukšu ārā no pilsētas.

Esi zināmā mērā norobežojies no aprites sabiedrībā. Kā pelni iztikai?

Neesmu norobežojies, esmu tikai citā apritē. Uzrakstīju un pats izdevu divas grāmatas – Pasaulei un Okeāna saviļņotie, tagad izdošu nākamo, un domās ir vēl viena. Man nav stresa par ienākumiem. Kad naudu vajadzēs vairāk, tā atradīsies. Savukārt pagaidām to nevajag daudz. Arī jaunajā grāmatā pavīd šī doma – bagāts nav tas, kam ir daudz, bet tas, kam pietiek. Integrējos dēla Matīsa sabiedrībā ap tīmekļa forumu Miera māksla, tā ir vide, kas mani uzrunā, kur jūtos mājīgi. Nolēmu veidot līdzīgu domubiedru kopu pie sevis Zanderos ap viesu māju, kur būs meditāciju un retrīta centrs, – svaigs gaiss, tīrs ūdens, dabisks ēdiens, fiziskas aktivitātes, arī radošas pašizpausmes un gluži vai pārdabisks klusums apkārt. Tā ir vieta cilvēkiem līdzīgā frekvencē, proti, tiem, kuriem vajag mieru. Pamazām gan jau šādi cilvēki pulcēsies ap šo vietu. Kad tu ej pa dzīvi savā vibrācijas frekvencē, kādi jauni cilvēki pievienojas tev, citi – atbirst, jo izvēlas citu eksistences frekvenci. Nebaidies būt nedaudz traks. Kad tu būsi nedaudz traks, satiksi sev līdzīgus, un viņu vidū būsi atkal normāls. Veidojot šo centru, tāpat ļaujos dzīves plūdumam un ceru, ka pēc kāda laika būs interesanti redzēt, kā to varēja dabūt gatavu. Šī ir mana vecvecāku māja, te dzīvoja vectēvs, pats dzīvoju blakus, netālu ceļ māju Matīss.

Visu interviju Brīvas dzīvestelpas meklētājs lasiet 25. janvāra laikrakstā Dienas Bizness.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!