Kopš Finanšu ministrijas paspārnē tika izveidots uzņēmumu Baltais saraksts, laiku pa laikam publiskajā telpā bija pieejama informācija par kompānijām, kuras tajā ir iekļautas.
Šonedēļ piedzīvojām pirmo precedentu, kad tika skaļi paziņots par kāda uzņēmuma izslēgšanu no šā saraksta – runa ir par mazumtirdzniecības kompāniju Rimi, kas it kā savlaicīgi neesot nokārtojusi nodokļu saistības pret valsti. Principā jau viss ir pareizi. Baltais saraksts ir veidots kā sava veida klubiņš labajiem uzņēmumiem, nosakot konkrētus kritērijus, kas ir jāizpilda, lai tajā iekļūtu. Savukārt, kolīdz attiecīgais uzņēmums kādam no kritērijiem vairs nekvalificējas – ar kāju pa pēcpusi un no klubiņa laukā. Tomēr gadījums ar Rimi liek aizdomāties par būtisku jautājumu – ko gan Latvijas uzņēmumiem realitātē dod Baltā saraksta izveide? Kāds ir praktiskais labums no tā eksistences?
Principā vajadzētu būt tā, ka jebkurš uzņēmējs, lemjot – slēgt vai neslēgt vienošanos ar potenciālo darījumu partneri, varētu paskatīties Baltajā sarakstā un atbilstoši tajā redzamajai informācijai, izdarīt secinājumus. Proti, ja uzņēmums tajā atrodas, ar to viss ir kārtībā, bet, ja neatrodas – runa ir par kompāniju, kas nekādā gadījumā nav uzskatāma par iespējamo partneri. Vēl vienkāršāk sakot: labie uzņēmumi ir Baltajā sarakstā, slikto – tajā nav. Kā jau uzsvērts, tā vajadzētu būt, jo tādā gadījumā šādam Baltajam sarakstam vismaz būtu kaut kāda jēga. Realitāte gan ir cita – tas, ka uzņēmums neatrodas šajā sarakstā, nebūt neliecina, ka tas būtu nedrošs sadarbības partneris, ka tam būtu fundamentālas finansiālās problēmas, apšaubāms menedžments utt.
Atgriežoties pie Rimi gadījuma, var jautāt – kādas izmaiņas šai kompānijai ir radījusi izslēgšana no Baltā saraksta? Diez vai tāpēc patērētāji ir sākuši izvēlēties veikalus ar citu zīmolu virs ieejas durvīm vai arī preču piegādātāji būtu atteikušies sadarboties ar šo uzņēmumu. Un iemesls tam ir vienkāršs – lai kāds arī būtu uzņēmuma nosaukums un kādā nozarē tas arī strādātu, savlaicīgi nenomaksāti nodokļi, īslaicīgi to kavējumi vēl neliecina par problēmām kompānijas darbībā, kā arī nenorāda uz to, ka runa būtu par neuzticamu sadarbības partneri. Tātad iznāk, ka, lai iegūtu objektīvu informāciju par potenciālo sadarbības partneri, uzņēmumam no Baltā saraksta nav faktiski nekādas jēgas, jo jebkurā gadījumā ir jāveic padziļināta izpēte.
Tādējādi pamatots ir jautājums par to, vai vispār ir vērts tērēt valsts resursus, veidojot baltus, melnus vai dažādu citu krāsu sarakstus?! Būtu saprotami, ja šādi saraksti kalpotu par rokasgrāmatu Latvijas uzņēmējdarbības vidē, bet tā nav. Ne mazāk svarīgs un principā pat retorisks ir jautājums par to, ko gan iegūst tie uzņēmumi, kam savulaik ir izdevies iekļūt šajā sarakstā, izpildot visus tam nepieciešamos kritērijus?! Nav pareizi, ja šādi valsts veidoti saraksti ir tikai kā sava veida statusa apliecinājums faktiski bez jebkādām konsekvencēm.