Bezmaksas makšķeres piedāvājums bezdarbniekiem – tā varētu nodēvēt valdības apņemšanos piedāvāt mobilitātes pabalstu cilvēkiem, kuri ilgstoši nespēj atrast darbu. Pamatdoma vienkārša – cilvēki, kuri bez darba sēž vismaz pusgadu, to atraduši vairāk nekā 20 kilometru attālumā no mājām (izņemot Rīgā), var pretendēt uz īpašu pabalstu četru mēnešu garumā, kopumā saņemot ne vairāk kā 280 latu. Tā būtu nauda, kas izmantojama ceļa vai arī dzīvojamās platības īres segšanai.
Skaidrs, ka šāds pabalsts ir domāts kā stimuls tā dēvētajos depresīvajos reģionos mītošajiem iedzīvotājiem, kuri ir iedzīti bezcerībā un kuriem vairs nav pat tik daudz naudas, cik nepieciešams, lai aizbrauktu līdz darba vietai. Tāpat loģiski ir tas, ka mobilitātes pabalsti neattiecas uz darba meklētājiem Rīgā. Proti, galvaspilsētā jau šobrīd strādā visnotaļ daudz cilvēku, kuri ikdienā uz darbu mēro ceļu no citām apdzīvotām vietām, nesaskatot tajā īpaši lielas problēmas. Vienkārši sakot, runa ir par laukiem, kur situācija ir ievērojami dramatiskāka. Var teikt, ka šis pabalsts var kalpot par iespēju darba meklētājiem beidzot nostāties uz kājām.
Tajā pašā laikā jāapzinās, ka bezdarba problēmu šāds solis Latvijā neatrisinās. Jau ilgstoši tiek spriests par to – lai gan bezdarba rādītāji mūsu valstī joprojām ir augsti, darba devēji ar grūtībām spēj atrast strādājošos. Problēma ir apstāklī, ka darba devējiem ir nepieciešami noteiktu jomu speciālisti, bet bezdarbnieku rindas pārsvarā veido mazkvalificētais darbaspēks – cilvēki bez noteiktas, tirgū nepieciešamas profesijas. Tas nozīmē, ka uzņēmēji, kuriem ir nepieciešami strādātspējīgi noteiktu profesiju speciālisti, ir apzinājuši iespējamos variantus. Pārsvarā gadījumu augsti kvalificētu speciālistu atalgojums ir pietiekami liels, lai varētu atļauties ar auto aizbraukt līdz darbam. Tātad var secināt, ka mobilitātes pabalsti ir piedāvājums mazkvalificētajam darbaspēkam – alga par to, ka cilvēks ir sameklējis darbu un sāk strādāt. Šāds solis faktiski neko nedos darba devējiem, bet var būt pamudinājums bezdarbniekiem. Nevar gan izslēgt situāciju, ka daļa pašreizējo ilgstošo bezdarbnieku kļūs par algotu darbaspēku precīzi četrus mēnešus – laiku, kamēr saņems mobilitātes pabalstu. Tādā gadījumā šādiem cilvēkiem samaksātie 280 lati diemžēl faktiski kļūs par zemē nosviestu naudu.
Savukārt attiecībā uz pārējiem, tiem, kuri būs noskaņoti izmantot šo pabalstu, lai beidzot nostātos paši uz savām kājām, acīmredzot uzmanība būtu jāpievērš arī uzņēmumiem, kuri būs nolēmuši šādiem cilvēkiem piedāvāt darbu. Iespējams,vismaz daļa no viņiem izrādīsies pietiekami vērtīgi, lai parūpētos par šo cilvēku palikšanu darbā arī turpmāk.
Citiem vārdiem sakot, šie mobilitātes pabalsti ir iespēja panākt, lai vismaz noteikts skaits iedzīvotāju spētu nopelnīt paši savai iztikai, nevis pārtiktu no sociālās palīdzības. Šobrīd būtisks jautājums ir par to, cik veiksmīgi un pareizi šī iespēja tiks izmantota.