Par vienu no pēdējā laika aizraujošākajām lasāmvielām ir izvērtušās kārtējās plašsaziņas līdzekļu rīcībā nonākušās Latvijas vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem.
Tiesa, pirms parakstīšanas tās vēl tiks skatītas Saeimā, taču parlamenta balsojums šajā gadījumā ir visai viegli paredzams — jāņem vērā, ka savulaik cieņu un mīlestību aizdevējiem ir apliecinājusi ne tikai valdība, bet arī koalīcijas partijas. Tātad diez vai tiks nobalsots, ka šādas vienošanās nav apstiprināmas, un mēs esam gatavi aizdevumu vairs nesaņemt. Taču «jautrākais» droši vien ir skatāmajos dokumentos iekļautie termini — «pensiju reforma», valdības izdevumu samazināšana», «valsts pārvaldes reformas», «nekustamā īpašuma un automašīnu nodokļa reforma» utt.
Vispirms jau jāteic, ka ar jēdzienu «reformas» vismaz līdz šim ir saprasta vai nu nodokļu sloga palielināšana, vai arī izdevumu samazināšana jomās, kas a’priori nozīmē recesijas stadijas paildzināšanos. Respektīvi, diez vai ir iespējams runāt par nodokļu reformu, ja ar to tiek saprasta faktiski vienīgi to likmju celšana, dzenot uzņēmējus arvien lielākā izmisumā. Turklāt šo izmisumu rada ne tikai tas, ka nodokļi kļūst arvien lielāki, bet arī fakts, ka dažādu likmju izmaiņas tiek veiktas tik bieži, ka biznesa attīstību kaut cik pārskatāmā termiņā prognozēt nav iespējams. Latvijā, iespējams, tiešām ir nepieciešams veikt nodokļu reformas, izdevumu sloga lielāko daļu pārnesot uz patēriņu, taču mūsu valstī ar «reformu» jēdzienu diemžēl tiek saprasta vien to celšana.
Savukārt, runājot par reformām valsts aparātā… Par to nepieciešamību tiek stāstīts jau kopš Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības laikiem. Piemēram, vismaz reizi mēnesī var dzirdēt apgalvojumu, ka ministriju skaitu mums, protams, vajadzētu ievērojami mazāku, bet kaut kā trūkst politiskās drosmes to tiešām samazināt, jo ir taču skaidrs — sākot to darīt, tiks sašūpots arī valdības vadītāja krēsls un izrādīsies, ka koalīcija nemaz tik vienota nav. Turklāt neviena partija taču negrib atzīt — jā, mēs esam gatavi atteikties no viena vai diviem ministru krēsliem. To pašu var attiecināt arī uz amatiem dažādu uzņēmumu vadībā, kur joprojām ir valsts kapitāls.
Tiesa, droši vien atradīsies ministrijas, kuru pārstāvji teiks, ka tajās ir veiktas reformas, ka ir apvienotas dažādas institūcijas utt. Tomēr nereti realitātē šādas izmaiņas ir tikai «uz papīra». Nu nevar saukt par reformu rīcību, kad tiek apvienotas trīs iestādes vienā, faktiski nesamazinot darbinieku skaitu.
Tādējādi var uzskatīt, ka brīdī, kad Saeima nobalsos par kārtējo apņemšanos apstiprināšanu Eiropas Komisijai un Starptautiskajam valūtas fondam, pilnīgi oficiāli būs pateikts «jā» vārds tam procesam, kas norisinājās jau pērn, kad tika meklēta burtiski katra iespēja, kā samazināt budžetu, neskarot, piemēram, Saeimas deputātu intereses, kas nolēma savus tēriņus nemazināt. Savukārt nav izslēgts, ka attiecībā uz reformām tā arī tiks turpināts jau vairākus gadus labi zināms princips — kā var nesolīt!