Grozījumi Krimināllikumā, mēģinot sargāt valstiskumu, tomēr sit zem jostasvietas vārda brīvībai un kritiskajai domāšanai. Grūti nošķirt valsts un politiskās varas «pamatintereses»
Topošajām izmaiņām Krimināllikumā būs grūti sadzīvot ar Satversmes 100. panta nodrošināto vārda brīvību. Nav īsti skaidrs, kāpēc sabiedrības intereses taču it kā sargājošajai kriminālsodu politikai būtu jāvelta spēki tās iebiedēšanai. Ja kāds ar politiķu rīcības sekām nemierā esošs uzņēmējs, paužot savas domas, piemēram, tepat DB viedokļu sadaļā rosinās mainīt valsts iekārtas formu uz prezidentālu republiku, vai par to viņš būs pelnījis ieslodzījumu? Grozījumi Krimināllikumā šādu darbību diezgan skaidri apzīmogo kā «pret Latvijas Republiku vērstu aicinājumu», par ko paredz sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu un aprobācijas uzraudzību. Iznāk, ka valsts vadītāju kritika faktiski tiks aizliegta, maskējoties ar frāzēm par Latvijai uzglūnošajām ģeopolitiskajām briesmām un draudēšanu ar «Ukrainas scenāriju». Ja cits ar kritisko domāšanu apveltīts indivīds izteiksies par to, ka, samazinoties iedzīvotāju skaitam, attiecīgi jāparetina arī Saeimas deputātu rindas, vai arī tam rīkli aizspiedīs krimināllikuma jauno pantu dzelžainais tvēriens? Ja vienisprātis būs vairāki, vai tā jau tiks klasificēta kā valsts iekārtas grāvēju organizēta grupa?
Tautai beidzot patiesi nāksies turēt muti, atsaucoties uz deputāta Ingmāra Līdakas savulaik izspļauto un tautas folklorā labi iesakņojušos frāzi. Pēc cietas dūres kratīšanas jaunajos pantos likumprojekta anotācijā noslēptā piebilde, ka par kaitīgu netikts uzskatīta rīcība, ja materiāls izmantots vienīgi informatīviem mērķiem, nepārliecina. Kā nekā tautas muguras smadzenēs jau ģenētiski ieaugusi nepatika pret specdienestiem.
Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas un drošības dienestu plejādes kaldinātā likumprojekta anotācijā izklāstīts, ka jaunā karadarbības forma ir hibrīdkarš un informatīvais karš, kas var ietvert valsts drošības interešu apdraudējumu. Te gan svarīgi nodalīt reālu valsts apdraudējumu no politikas, bet jo īpaši no konkrētu politiķu darbības, kritikas. Vērojot pašreizējo Krimināllikuma pārrakstīšanu, grūti to nosaukt citādi kā par čekas stila cienīgu, piemēram, paredzot tiesības «ar krimināltiesiskiem līdzekļiem savlaicīgi reaģēt uz iespējamo apdraudējumu». Varbūt žurnālistu kopienu jau laikus izolēt, lai viņi neintervētu nepareizos cilvēkus, tos, kas varētu paust kādu iespējami apdraudošu viedokli. Arī sabiedrības kurnēšana par valstī pieņemtajiem lēmumiem, kas nodrošina veselīgu tonusu politikas asinsritē, turpmāk var tikt atzīta par tāda stiepjama jēdziena kā «valsts pamatintereses» aizskārumu.
Tomēr ar vienu viedokli azotē demokrātiju nenotēlosi. Ja reiz suverēnā vara pieder Latvijas tautai, jājautā, kādēļ par tautas kalpiem mīļi lamātie Saeimas deputāti grib attiecības ar vēlētājiem padarīt līdzīgas saskar- smes modelim, kas atgādina tādu varas demonstrēšanu ar specdienestu rokām, kāda valdīja čekas pagrabos.