Neitrālam vērotājam Latvijas politiķu dīdīšanās ap elektrības un gāzes tirgu atvēršanu varētu šķist vienkārši smieklīga, tomēr jautājums ir gana nopietns un atklāj skeletus daudzu Latvijas vadošo politiķu skapjos.
Latvijas valdības ministru un Saeimas deputātu izdarīšanos ar elektroenerģijas un dabasgāzes tirgus atvēršanu vislabāk varētu raksturot ar multfilmas ainiņu – tracis vistu kūtī. Pēc vēlētāju simpātijām alkstošie politiķi pēkšņi ir apjautuši, ka pēc elektrības tirgus atvēršanas patērētājiem pieaugs elektrības izmaksas, turklāt vēl par 40%! Kaut kā neglīti Saeimas vēlēšanu gadā. Tagad vajag tēlot sašutumu, saukt uz paklāja atbildīgo Ekonomikas ministriju un skaļi bārties: «Jā, jā, mēs arī uzskatām, ka elektrības cenu kāpums ir slikts, to vajag kaut kā apturēt»! Tas nekas, ka Laimdotas Straujumas nesen darbu uzsākušajā valdībā izmaiņas ir visai kosmētiskas un tie paši politiskie spēki, kas piepeši atskārtuši elektrības cenu straujo kāpumu, pie varas bijuši jau n- tos gadus un paši tirgus liberalizācijas jautājumus, virzījuši, balsojuši un apstiprinājuši.
Par to, ka pēc elektrības tirgus atvēršanas mājsaimniecību tēriņi augs krietni vairāk nekā par tobrīd publiski minētajiem 6%, DB rakstīja jau 2013. gada janvārī. Īsi pirms pašvaldību vēlēšanām to atjauta arī tobrīdējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, un elektrības tirgus atvēršana mājsaimniecībām jau reiz tika pārcelta – no 2013. gada rudens uz 2014. gada pavasari. Tagad, kad līdz tirgus atvēršanai jau palikuši mazāk par diviem mēnešiem, Vienotības ieceltā premjere Laimdota Straujuma kopā ar citiem koalīcijas partneriem saka, ka termiņu tomēr varbūt vajadzētu atlikt vēl kādu brīdi, jo, redz, tā dēvētajā tirgū trūkstot alternatīvu spēlētāju Latvenergo. Tikko no zemkopības ministres par premjeri kļuvušajai Straujumas kundzei šādu nezināšanu vēl varbūt varētu piedot, taču nekādas atlaides nav citiem Vienotības vecbiedriem, piemēram, uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu pretendējošam ekspremjeram Valdim Dombrovskim, kurš valsti vadīja pēdējos piecus gadus un līdz ar to, jādomā, zināja par elektrības tirgus atvēršanas riskiem patērētājiem. Tomēr viskomiskāk laikam izskatās pašreizējais Eiroparlamenta deputāts un bijušais ekonomikas ministrs, no Vienotības rindām nākošais Krišjānis Kariņš. Kopš 2004. gada grūti atrast Latvijā kaismīgāku cīnītāju par brīvajiem energotirgiem kā Krišjāni Kariņu, kurš tagad nezin kāpēc pa labi un kreisi stāsta, ka «elektroenerģijas tirgus atvēršanu mājsaimniecībām vajadzētu atlikt līdz brīdim, kad pilnveidots savienojums ar Igauniju». Saprotiet pareizi - papildu starpsavienojuma izbūve ar Igauniju nav dažu mēnešu jautājums, tie ir gadi, visticamāk, daudzi.
Nav jau šaubu, ka brīvais tirgus ar vairākiem spēlētājiem patērētājiem caurmērā nodrošina izdevīgāku cenu nekā monopola diktāts. Tāpēc arī Eiropas ideja par energotirgu liberalizāciju ir visnotaļ saprātīga. Tomēr Baltijas valstu gadījumā, kas ir nelieli, vēsturiski ar Krieviju cieši saistīti energotirgi, ierindas patērētāju cenas ieguvumi no elektrības un gāzes tirgus liberalizācijas ir mīts. Vismaz tuvā un arī vidējā termiņā. Lai tirgus reāli darbotos, ir nepieciešama infrastruktūra un savienojumi ar citām Eiropas valstīm. Tie ir dārgi un lēni topoši projekti. To būtu vērts paturēt prātā politiķiem, kas paralēli elektrības tirgus raustīšanai vēlas vēl nekavējoši liberalizēt arī gāzes tirgu. Bez jaunas infrastruktūras – sašķidrinātās dabagāzes termināļa un cauruļvada- Latvijas vienīgais dabasgāzes piegādātājs ir un paliek Krievija. Kur ir jēga tagad steigšus kaut ko uz papīra liberalizēt, riskējot ar simtiem miljonu soda naudām a/s Latvijas gāze akcionāriem? Savukārt, ja reiz gāzes tirgus bija tik svarīgs, ir nesaprotami, kā Dombrovska vadītā valdība pirms diviem gadiem varēja spēji atteikties no plāniem būvēt sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā, atrunājoties, ka «tā atrašanās vieta jau nemaz nav tik būtiska»?