Latvijā daudz tiek runāts par naudas varu politikā, kas savas visnepievilcīgākās izpausmes rod tieši priekšvēlēšanu laikā. Lai situāciju mainītu, ir partijas, kuras piedāvā palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām, nosakot stingrus tēriņu limitus.
Jo mazākas būs šķēres starp priekšvēlēšanu laikā atļauto tēriņu limitiem un valsts finansējumu, jo mazāk partijām būs nepieciešams lūkoties ziedotāju virzienā. Līdz ar to politbizness varētu tikt izslēgts no spēles. Pieņemu, ka daudziem doma, ka no nodokļu maksātāju naudas prāvas summas aizies nīstajām partijām, varētu šķist netīkama. Taču tā ir vienīgā iespēja samazināt privātās naudas varu politikā.
Jāpiebilst, ka Latvijā ir viens no zemākajiem valsts finansējumiem politiskajām partijām Eiropas Savienībā. Ja Latvijā pērn politiskās partijas, kas iepriekšējās vēlēšanās pārsniegušas 2% barjeru, no valsts budžeta saņēma 612 397 eiro jeb 0,71 eiro par katru vēlēšanās saņemto balsi, tad Igaunijā šī summa bija 5 400 000 eiro, bet Lietuvā – 5 800 000 eiro. Tāda neliela valsts kā Somija savām politiskajām partijām atvēl 34 miljonus eiro. Protams, valsts finansējuma palielināšanai partijām ir jāiet roku rokā ar stingru izdevumu kontroli, uzraugot, lai pieļaujamie tēriņu griesti netiktu pārsniegti.
Tajā pašā laikā jāuzsver, ja partijas no valsts saņem daudz mazāku finansējumu, nekā ir atļautie tēriņu griesti priekšvēlēšanu kampaņā, tad tā ir lieliska iespēja izpausties un savu gribu diktēt dažādiem politbiznesa darboņiem, kas, protams, kropļo demokrātiju. Ir tikai apsveicami, ja privātpersonas ziedo tiem politiskajiem spēkiem, kuri pārstāv viņu intereses, tā ir normāla pilsoniskas sabiedrības iezīme, taču pilnīgi kas cits ir, ja šaura grupa bagātu cilvēku īsā naudas pavadā tur kādu politisko spēku, lai tas lobētu viņu savtīgās intereses. Līdz ar to viens no jaunās Saeimas veicamajiem darbiem varētu būt valsts finansējuma palielināšana politiskajām partijām, sasniedzot vismaz vidējo līmeni Eiropas Savienībā, rēķinot par vienu vēlēšanās atdoto balsi.
Protams, daļai politiķu būs bail pieņemt šādu lēmumu, jo vēlētāji to varētu nesaprast. Proti, neuzticēšanās partijām ir pietiekami augsta un varētu būt gana liela netīksme par šādu lēmumu. Taču tas ir jautājums par lēmumu skaidrošanu, par komunikāciju, un jāteic, ka šajā ziņā pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un politologi varētu būt atbalstoši. Jānorāda, ka politikas pētījumu centrs Providus jau labi sen runā par nepieciešamību piešķirt lielāku valsts finansējumu partijām, lai mazinātu privātās naudas ietekmi politikā. Demokrātija un pilsoniskā sabiedrība nav lēta, taču tās trūkums vai imitācija ilgtermiņā var izmaksāt vēl daudz dārgāk.
