Retoriskas kaislības un politiskus demaršus izraisījusī Ukrainas un ES asociācijas līguma «atcelšana» bija paredzama un nav trokšņa vērta.
Ukrainas un ES asociācijas nolīgums šodien vienlaikus tiek apspriests un pieņemts Eiropas Parlamentā Strasbūrā un Augstākajā radā Kijevā. Proti, tas ne tuvu nav «atlikts» vai «atcelts», kā lasāms šur tur gan krieviski, gan angliski publicējošajā plašsaziņā. Dokumenta politiskā daļa stājas spēkā pilnībā. Spēkā paliek arī ukraiņu eksportētājiem vienpusīgi piešķirtie atvieglojumi piekļuvei ES tirgum. Vienīgais, kas līdz 2015. gada beigām tiešām tiek piebremzēts, ir atbildes gājiens no Ukrainas puses, simetriskā apmērā atceļot uzliktās nodevas importam no ES – tas arī viss.
Attiecīgi ir grūti saprast histērisko reakciju uz šo faktiski neko, sevišķi Ukrainā un Rietumos. Ukrainas ārlietu ministra vietnieks Daņilo Lubkivskis, protestējot pret sava šefa Pavela Kļimkina paziņojumu, ka nolīgums pilnībā spēkā vēl nestāsies, iesniedzis atlūgumu, jo notiekošais «dod nepareizu signālu kā agresoram (t.i., Kremlim), tā arī Ukrainas pilsoņiem». Viceministram Twitter vietnē pievienojas arī britu domnīcas Centre for European Reform ārlietu politikas šefs Ians Bonds – ka šodien Kijevā un Strasbūrā notiekošais iedrošinās Krieviju un novilcinās Ukrainai tik nepieciešamās reformas. Pirmais apgalvojums ir absurds, otrs – apšaubāms.
Protams, Maskava iztaisās nezin kāda, ieskaitot prasību, ka ES un Ukrainas divpusējais nolīgums jāapstiprina arī Krievijai, bet, pirmkārt, tas nenotiks, un, otrkārt, šī retorika nav domāta Briselei, bet gan tradicionālajai krievu jebkādas politikas auditorijai – pašiem krieviem. Paturot prātā, ko asociācijas līguma atliktā daļa nozīmē praktiski, nav arī skaidrs, kā gan ES precēm uzliktas Ukrainas muitas nodevas varētu veicināt Kremļa agresivitātes psihozi.
Vai uz gadu (vai pat ilgāk) praktizēts vienpusīgas labvēlības režīms no Eiropas puses pret ukraiņu eksportētājiem Kijevā kavēs reformas? Varbūt tikai mazliet, bet tā noteikti nebūs šādas kavēšanās sakne. Un es pieņemu, ka pat karastāvoklis, kādā faktiski atrodas Ukraina, arī nav tās ekonomikai nepieciešamo reformu bremzēšanās īstais iemesls. Patiesais iemesls drīzāk gan būs vecais labais cilvēciskais faktors nacionālo biznesa īpatnību mērcē, ko DB ir apcerējis jau iepriekš. (Vienas kuces bērni jeb Pārdomas par iespēju dzīvot tīri labi, 25. augusts.) Korupcija, blata būšana, piešķirto starptautisko fondu izzagšana, reiderisms kā ikdienas realitāte utt. ir iemeslu komplekss, kas tiešām pašā saknē nocērt nepieciešamo ekonomikas un biznesa vides eiropeizāciju Ukrainā. Kā jau teicu, vidēji vērīgam ziņu lasītājam asociācijas līguma nestāšanās spēkā gluži pēc pilnas programmas nav sevišķs pārsteigums. Paši ukraiņi ir gana publiski vērtējuši, ka viņu uzņēmēji nav gatavi visiem tiem labumiem, ko Eiropa ar brīvās tirdzniecības līgumu tiem sola jeb, alegoriski sakot, Eiropas brīvā tirgus vīnogas to mutēm ir skābas, jo neaizsniedzamas. Vien pāris pozīcijās no apmēram 30 jomām, kur ES ir Ukrainai šogad vienpusīgi iedalījusi kvotas importam bez kādiem papildu nodokļiem, ir notikusi kaut cik vērā ņemama kustība. Pilnībā Briseles labvēlību izmantojuši sulu ražotāji, bet par lielāko daļu iespējamā lauksaimniecības preču un pārtikas eksporta pozīciju vispār nav izrādīta interese.
Kara postaža Donbasā ukraiņu konkurētspējai, protams, par labu nenāks, un ES tirgus pavēršana gluži frontāli arī nenotiek, aizvien paturot ierobežojumus dažādām rūpniecības precēm. Tomēr ukraiņu eksportētāju pamata problēma nav ne regulējumi rietumos, ne zaļie vīriņi austrumos, bet gan spēja strādāt kvalitatīvi, produktīvi un turēt doto vārdu. Komentārs «no zirga mutes» ‒ kāda par ES standartu ieviešanu atbildīga amatpersona Ukrainas plašsaziņā sūkstās, ka vietējie autobusu ražotāji vinnējuši publiskajā iepirkumā kādā ES Balkānu valstī un nu nezina, kur dēties, jo kontrakts ir jāpilda, bet varēšana acīmredzot atpaliek.
Ja rūpīgāk ieklausās pēdējā laika retorikā no Ukrainas puses, tad asociācijas līguma daļēja piebremzēšana tirdzniecības sadaļā pašlaik ir izdevīga arī ES biznesam, kas tirgojas ar Ukrainu. Grivnas straujā krituma un valsts norēķinu konta milzīgā deficīta dēļ Ukrainas Banku asociācijas vadītājs Aleksandrs Sugoņjaks publiski ir ieteicis apsvērt importa aizliegumu. Līguma atlikšana kā veids, lai arī šādas idejas paslaucītu zem paklāja, ir izdevīga Eiropas eksportētājiem, jo, lai vai cik maza un traumēta, tirdzniecība ir tomēr labāka nekā importa ierobežojumi.
