Ekonomika ir jāsilda, valstij jāno-drošina uzņēmēji ar zināmu pasūtījumu apjomu utt. Tas viss ir dzirdēts neskaitāmas reizes, turklāt izmantojot to kā vienu no lozungiem, uzsākot stikla kalna jeb Gaismas pils būvniecību Rīgā.
Protams, neaizmirstot nolamāt par sarkanajiem tumsoņām visus, kas tā arī nav sapratuši, cik nozīmīgs kultūras objekts nu top Pārdaugavā.
Taču nupat Helēnas Demakovas vadītās Kultūras ministrijas paspārnē esošā aģentūra Jaunie 3 brāļi (J3B) ir parūpējusies par tādu ekonomikas sildīšanu, ka, dod Dievs, lai kurināmā pietiktu. Runa ir par J3B noslēgto līgumu ar Andra Sīļa vadīto arhitektu biroju par jaunās Rīgas koncertzāles projekta izstrādi, tam atvēlot 6 miljonus latu. Interesanti šajā jomā ir kaut vai tas, ka līguma slēdzēji, kā redzams, ir pamatīgi dažādu konspirācijas teoriju piekritēji.
Proti, minētais dokuments ir parakstīts priekšpēdējā pērnā gada dienā, par to neinformējot pat valdības vadītāju Ivaru Godmani. Šāda rīcība gan ir saprotama - ja laikus izbazūnētu, ka šādi gatavojas rīkoties ar tik lielu naudas, nav izslēgts, ka Godmanis ātri vien paziņotu, ka arī uz šiem projektiem attiecas taupības režīms, un galma arhitekts Sīlis (viņa birojs esot projektējis privātmājas gan kādam ministram, gan arī kādam Tautas partijas ierindas biedram) paliktu bez 6 miljoniem. Vēl interesantāka šā koncertzāles projekta kontekstā ir Godmaņa atziņa: "Mūsu iespēju kontekstā tas neietilpst." Tātad, ja premjera turpmākie darbi sakritīs ar viņa nupat paustajiem vārdiem, tad minētos miljonus Demakova un J3B vadītājs Zigurds Magone maksās Sīlim no savas kabatas. Vismaz tādā gadījumā beidzot būtu skaidrojums, kāpēc vispār ir nepieciešams tērēt pietiekami lielus valsts līdzekļus J3B uzturēšanai.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka šīs koncertzāles projektēšanas gadījumā J3B ir rīkojies tā, kā tas daudzus pēdējos gadus ir bijis ierasts valsts iestādēs Latvijā - gada beigās ir jāiztērē viss, kas vien ir iztērējams, jo nākamajā gadā pie tik lielas naudas var arī netikt. Arī taupības politika acīmredzot uz atsevišķām institūcijām neattiecas.
Savukārt Sīļa pausto atziņu, ka no privatizācijas gūtie līdzekļi nav valsts budžeta nauda, vien varētu iekļaut ekonomikas mācību grāmatās kā vienu no lielākajiem kurioziem jauno laiku tautsaimniecības attīstības vēsturē.