Vēl pirms salīdzinoši neilga laika noteiktas valsts institūcijas, sākot ar Latvijas Banku un beidzot ar Drošības policiju, visai neiecietīgi izturējās teju pret katru spriedelējumu par to, kā tas nu būtu — devalvēt latu.
Katrā ziņā būtu vismaz dīvaini, ja Drošības policijas darbinieki uzliktu roku dzelžus premjeram Valdim Dombrovskim, kurš ir skaidri un gaiši paziņojis — Starptautiskais valūtas fonds atbalstītu lata devalvāciju, bet tam pretojas Latvijas valdība, centrālā banka un Eiropas Komisija, turklāt šī atšķirīgā nostāja tiek dēvēta par klupšanas akmeni. Kamēr par lata devalvācijas iespēju izteicās ekspremjers Andris Šķēle, kurš diez vai domā tālāk par sava biznesa iespējām, to vēl varēja uzskatīt par viena cilvēka personīgo vēlmju paušanu.
Nopietnāk tas jau bija brīdī, kad par šo tēmu sāka izteikties vienas otras ārvalstu bankas eksperts, bet daļai Latvijas kompāniju to ārzemju mātes uzņēmumi silti ieteica savu naudas atlikumu pārvērst no latiem uz eiro, lai gan konvertācijas rezultātā tika zaudētas pietiekami lielas summas. Ja attiecīgi izsakās un rīkojas privātuzņēmēji, dažādi eksperti utt., tā ir viena lieta. Savukārt augsta līmeņa valsts amatpersonu izteikumiem svars jau ir ievērojami lielāks.
Līdz ar to radušos situāciju var vērtēt divējādi. Viena iespēja — tiek celta kārtējā «vētra ūdensglāzē», kuras rezultātā iedzīvotāji ar vājākiem nerviem steigs mainīt savus iekrājumus uz eiro, tādējādi kārtējo reizi ļaujot vārīties valūtas maiņas punktiem. Vismaz šāda vēlme var sākt rasties, redzot virsrakstus plašsaziņas līdzekļos saistībā ar jau minētajiem Dombrovska izteicieniem. Otra iespēja — Latvijas sabiedrībā lēnām, bet pamatīgi tiek gatavota augsne lata svārstību koridora paplašināšanai.
Kura versija ir pareizā, acīmredzot rādīs laiks. Ir skaidrs, ka devalvācijas seku negatīvisma pakāpi šobrīd pat ir grūti prognozēt. Taču pietiekami negatīvi ir vērtējama arī lielā nenoteiktība, kas šajā jomā valda, kad teju katru brīdi var dzirdēt diametrāli pretējus viedokļus par lata devalvācijas tēmu.