Objektīvu pārdošanas cenu noteikt, protams, ir grūti, tomēr, ja paskatāmies uz starptautisko pieredzi, tad jāsaka, ka pārdot uzņēmumu par tā divu gadu peļņai atbilstošu summu - tas diez vai iekļausies veiksmīgu darījumu annālēs, - sarunā par Citadeles pārdošanas procesu laikrakstam Diena atklāja bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kurš uzsvēra - pārdošanas cena varēja būt arī būtiski augstāka.
Nav šaubu, ka Saeimas deputāti ir tiesīgi izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju par jebkuru jautājumu. Un tomēr - jūs redzat jēgu šai komisijai, kas vērtē Citadeles bankas 75% akciju pārdošanas procesu?
Ne man spriest par to, kāda būs jēga šīs komisijas darbam, bet es domāju, ka komisijas izveide bija vajadzīga. Jo ir vismaz divi jautājumi. Ja mēs paskatāmies «lielo bildi», bija tātad Pareksa glābšana, kas izmaksāja vairāk nekā miljardu. Kad tas notika, bija vairāki amatpersonu apgalvojumi, ka nodokļu maksātāji dabūs visu šo naudu atpakaļ. Tagad mēs saprotam, ka tas pilnīgi noteikti nenotiks. Jā, Reverta vēl strādās vairāku gadu garumā, bet vienalga ir skaidrs, ka manis minētais apgalvojums nepiepildīsies. Otrs jautājumu loks saistās konkrēti ar Citadeles pārdošanu, kurā jau pats biju klāt. Un te man jāpiezīmē, ka - lai gan tolaik un joprojām es uzskatu, ka pārdošanas procesam kā tādam vajadzēja būt noslepenotam, - pēc pārdošanas darījuma noslēgšanās normālā demokrātiskā sabiedrībā varas pienākums ir sabiedrībai pastāstīt, kas un kā notika.
Labi. Pirms dažām dienām komisijas vadītājs Gunārs Kūtris publiski pauda aizdomas, ka konkrētās sēdes pirms gada 29.jūlijā audioieraksts liekoties montēts vai citādi savāds. Pēc tam MK interneta vietnē parādījās īpašs Valsts kancelejas paziņojums, ka tas tā nav.
Par to es neko nevaru pateikt, jo sēdes audioieraksts nav kaut kas tāds, par kuru sēdes vadītājs varētu dot Valsts kancelejai kaut kādus uzdevumus.
Bet pārtraukums sēdē bija, un tātad tiek paustas aizdomas, ka pārtraukuma laikā uz ministriem izdarīts spiediens. Tas, protams, arī tiek noliegts.
Nav manos spēkos atcerēties, kas pirms gada notika šajās apmēram divdesmit minūtēs.
Labi. Tālāk seko pārmetums, ka, paliekot tikai vienam pretendentam uz akciju pirkšanu, šis pretendents varēja uzvesties, teiksim tā, pašpārliecinātāk.
Nu tas arī bija tas, ko viņš darīja! Un, ja nerunājam par pārdošanas nosacījumiem, pati cena arī varēja būt būtiski augstāka.
Par dažiem miljoniem?
Vairāk. Redzat, es kā ekonomikas ministrs biju atbildīgs par pārdošanas procesa organizēšanu. Savukārt Ministru kabinets bija atbildīgs par galvenajiem pieņemtajiem lēmumiem. Jāpiezīmē, ka pārdošanas procesam pamati tika ielikti mana priekšgājēja Daniela Pavļuta laikā, un tie bija tādi, lai nodrošinātu gan procesa caurspīdīgumu, gan maksimāli izdevīgu pārdošanas cenu. No manas puses spēle bija samērā vienkārša, bet, atļaušos teikt, efektīva. Es rekomendēju trīs pretendentus, kurus var iedalīt divās grupās. Vienā bija divi pretendenti, kuri piedāvāja visaugstāko cenu - Norvik banka un SPI grupa. Otrajā grupā bija šis viens pretendents, kuru atzina par ģeopolitiski, tā teikt, visatbilstošāko. Tātad spēle bija pirmajai grupai dot mesidžu: ja jūs nepiedāvāsiet augstu cenu, skaidrs, ka jūsu izredzes ir mazas, jo ir šis ģeopolitiski pareizāks pretendents. Savukārt šim pretendentam mesidžs bija, ka, ja jūs piedāvāsiet pārāk zemu cenu, banku nedabūsiet. Un šādi, manuprāt, tika radīts spiediens uz visiem procesa dalībniekiem. Tā bija mana taktika, diemžēl šī sistēma sabruka.
Kāpēc? Tāpēc, ka izrādījās, ka Norvik bankai patiesībā tādas naudas pirkumam nebija?
Sākotnēji tas nebija skaidrs. Bija 50:50, ka viņi naudu atradīs. Turklāt atgādināšu, ka šajā grupā bija divi pretendenti. Man grūti teikt, kāpēc sabruka - bija valdības lēmums.
Bet kā radās šāds lēmums? Proti, ir divi varianti. Viens saistās ar to, ka valdība vai daļa tās ir patiesi pārliecināta, ka investoriem no «austrumiem» akcijas pārdot nedrīkst jebkurā gadījumā, tāpēc, ka tie ir «austrumi». Patiesi pārliecināta. Un otrs variants, ka ir notikušas kaut kādas cita rakstura vienošanās.
Es tieši tāpēc arī uzstāju uz procesa pilnīgu slepenību. Jo, ja valdībā būtu, pieņemsim, situācija, kad ministri nav gatavi pārdot akcijas investoriem no «austrumiem», pat ja cenu atšķirība starp viņu un amerikāņu piedāvājumu ir būtiska, tad būtu ļoti svarīgi, lai šie amerikāņu investori par šādu noskaņu nezinātu. Un tāpēc es sāpīgi reaģēju uz informācijas noplūdēm - tās bija pretējas valsts interesēm.
Visu interviju Ir neatbildēti jautājumi lasiet laikraksta Diena trešdienas, 29.jūlija, numurā!
