Pasaule ir dzīvojusi ar deflācijas periodiem visu savu mūžu līdz pat 20. gadsimta vidum. Līdz Lielai Depresijai garie inflācijas periodi nomainīja garos deflācijas periodus, bet mūsu galvās (centrālo baņķieru galvās, droši vien) paliek tikai Lielās Depresijas sūrie laiki.

Neliela deflācijā (0-3%) kā tāda nav nekas slikts – tā maz ar ko atšķiras no nelielas tik visiem patīkamās inflācijas. Bez deflācijas nav iedomājama industriālā revolūcija, jauno high-tech industriju bums, ražošanas efektivitātes kāpums. Kāpēc to neviens nepiemin?

Daudzviet sevi pieteiks deflācija 

Vīruss pamatīgi sašķobījis pasaules tautsaimniecību, un ievērojami audzis risks, ka daudzviet...

Problēma ir tāda, ka centrālām bankām, kuru darbība ir balstīta uz monetāristu teorijām un modeļiem, deflācija ir bīstama, jo var novest pie nekontrolētās deflācijas un deflācijas spirāles kaut kāda ārējā šoka gadījumā (kā, piemēram, Covid-19), kur monetārie transmisijas mehānismi jau nestrādā. Sanāk, ka centrālās bankas vienkārši nezinās, ko darīt. Vispār monetārā politika var ietekmēt pieprasījumu īstermiņā (ar vairākiem "bet"), taču knapi var ietekmēt piedāvājumu. Lielās deflācijas laikā ražotājiem grūti izvērtēt situāciju un nākotni, viņi paredz ekonomiskās aktivitātes mazināšanos, peļņas kritumus, izvēlas samazināt ražošanu. Pieprasījuma pusē notiek līdzīga bilde, cilvēki sāk uzkrāt vairāk, mazāk tērēt utt.

Ieguvēji ir tie, kuriem ir uzkrājumi, jo naudas vērtība pieaug. Kā jau minēju, vēsture rāda, ka efektīvie uzņēmumi bez lieliem parādiem, jaunās tehnoloģijas, modernas industrijas var justies diezgan labi. Zaudētāji ir visi pārējie - parādnieki, neefektīvie uzņēmumi un industrijas, kuras nevar pat nedaudz kāpināt vai turēt stabili cenas. Tie būtu fermeri, resursu ieguves kompānijas, naftinieki, šobrīd arī aviokompānijas. Ja viņus visus, protams, neglābj. Taču tagad problēma ir tāda, ka valstis ir uzkrājušas tik daudz parāda, kas deflācijas laikā kļūst dārgāks (diez vai Keins varēja iedomāties, ka parādi būs tik lieli, kad rakstīja par kontrciklisko fiskālo politiku), ka vairākas valstis principā nevar atļauties vēl vairāk palielināt budžeta deficītu un parādu. Taču tas turpina notikt. Līdz kam tas novedīs – grūti teikt. Parasti hiperinflācijas periodi noved pie deflācijas un otrādi. Var pat teikt citādāk – vēsture parāda, ka tādas ekstrēmās lietas kā hiperinflācija vai liela deflācija nenotiek pašas no sevis un ir iespējamas pie vairāku faktoru "mijiedarbības": ilgstošas bezatbildīgas monetārās un fiskālās politikas + ekonomiskais šoks + neveiksme.

Lai, iestājoties deflācijai, veicinātu inflācijas atgriešanos, tikai ar monetāro politiku nepietiks, jo tā ir neefektīva piedāvājuma puses stimulēšana deflācijas laikos. Jāvēršas pie fiskālās politikas un valsts tēriņiem, stimulējot tādējādi arī privātā sektora investīcijas (ar valsts garantijām, tēriņiem, projektiem, utt.). Jautājums, vai jau nav par vēlu? Jā, naudas printēšana ir viens no veidiem, kā var īstermiņā stimulēt pieprasījumu un radīt "bagātības efektu". BET. Bijušais FRS galva – Bens Bernanke skaitījās viens no galvenajiem Lielās Depresijas ekspertiem, taču kāpēc tad nedz ASV, nedz citas attīstītas valstis neturpināja diezgan veiksmīgus 30. gadu Ruzvelta plānus cīņā ar recesiju (pirmkārt, attīrīt ekonomiku no vājiem un neefektīviem uzņēmumiem, fiksēt algas un aizsargāt reālo darbaspēku, mazināt izejvielu ražošanu / importu)? Vismaz daļēji? Un nedara to tagad, turpinot palīdzēt zombiju uzņēmumiem un dalot naudu bez jebkādas idejas? Par šo tēmu, protams, var diskutēt ļoti ilgi, taču mēs nonāksim līdz neefektīvai valsts pārvaldei tik un tā, ko starp citu arī pārmet Džonam Meinardam Keinsam – fiskālā palīdzība, tā saucamais "welfare state" noved pie valsts aparāta palielināšanas, neefektivitātes un korupcijas.

Vēl viena deflācijas problēma starp citu, ir ekstrēmo politisko partiju popularitāte. Nacisti neatnāca kopā ar hiperinflāciju, bet ar deflāciju. Protams monētai ir divas puses – tādi laiki "ražo" arī izcilus politiķus un līderus, kuru mums trūkst.

Patēriņa cenas Latvijā pērnā gada decembrī, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pirms gada, palielinājās par 0,4%, reģistrējot astoto augstāko gada inflācijas līmeni no visām Eiropas Savienības (ES) valstīm, par kurām pieejama informācija, liecina otrdien publiskotie ES statistikas biroja Eurostat dati.

Gada inflācija decembrī reģistrēta 15 valstīs, gada deflācija fiksēta 12 valstīs, bet par Lielbritāniju dati nav pieejami

Lielākā gada inflācija decembrī reģistrēta Beļģijā 1,4%, Maltā - 1,2% un Austrijā - 1.1%.

Tikmēr lielākā deflācija fiksēta Bulgārijā - 0,9%, Rumānijā - 0,7%, Kiprā un Slovēnijā - 0,6%.

Lietuvā decembrī reģistrēta gada deflācija 0,3% apmērā, bet Igaunijā patēriņa cenas gada griezumā sarukušas par 0,2%.

Savukārt eirozonā patēriņa cenas decembrī, salīdzinot ar 2014.gada attiecīgo mēnesi, pieauga par 0,2%, kas seko 0,1% kāpumam novembrī.

Arī ES patēriņa cenas gada griezumā palielinājušās par 0,2% pēc tam, kad novembrī tās bija pieaugušas par 0,1%.

Jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati par patēriņa cenu izmaiņām apstiprina, ka Latvijā cenu dinamiku turpina noteikt Covid-19 pandēmijas izraisītās sekas, norāda Finanšu ministrija (FM).

Patēriņa cenas 2021. gada janvārī samazinājās par 0,5% salīdzinājumā ar pērnā gada attiecīgo mēnesi. Tādējādi ir saglabājusies iepriekšējā gada nogales tendence, kad Latvijā bija fiksēta deflācija. Patēriņa cenu ietekmējošie faktori arī praktiski neizmainījās, un deflācija ir saistīta ar energoresursu cenu kritumu un cenu samazinājumu tajos pakalpojumos, kuri visbūtiskāk cieta no pandēmijas, proti, aviopārvadājumi un izmitināšanas pakalpojumi.

Atšķirībā no pērnā gada patēriņa cenu ietekmējošiem faktoriem, korekcijas cenu izmaiņās šā gada janvārī ieviesa pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenu kritums par 0,1% salīdzinājumā ar pērnā gada janvāri, ko galvenokārt ietekmēja bāzes efekti. Jāatzīmē, ka pērn pārtikas cenas uzrādīja noturīgu kāpumu visa gada garumā un vidējais pieaugums sastādīja 2,4%. Tomēr pārtikas cenas šā gada janvārī salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi palielinājās par 0,4%, kas liecina, ka turpmākajos mēnešos pārtikas cenu devums gada inflācijā varētu izlīdzināties. Kopumā šā gada janvārī preču patēriņa cenu kritums vidēji bija 1,4%, kamēr pakalpojumu cenas vidēji pieauga par 1,5% salīdzinājumā ar pērnā gada janvāri.

Pēc viena mēneša pārtraukuma Latvijā atkal ir atgriezusies neliela deflācija, un augustā patēriņa cenas Latvijā ir sarukušas par 0,2% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Deflācijas atgriešanās Latvijā gan, visticamāk, būs īslaicīga un ir saistīta ar apkures tarifu samazinājumu Rīgā, taču arī straujš cenu kāpums tuvākajā laikā nav gaidāms, un zema inflācija Latvijā saglabāsies vismaz līdz gada beigām. Pēc manām prognozēm patēriņa cenas Latvijā šogad palielināsies par aptuveni 0,5%, savukārt nākamgad inflācija kļūs straujāka un cenu kāpums varētu atkal pietuvoties 2%.

Zemais inflācijas līmenis Latvijā šobrīd ir saistīts gan ar ārējiem faktoriem un it īpaši naftas cenu relatīvi zemo līmeni, gan ar situāciju darba tirgū. Pēc straujā naftas cenas krituma šī gada martā un aprīlī, naftas cenas pasaulē ir stabilizējušās ap 40 ASV dolāriem par barelu. Reaģējot uz to, iepriekšējos mēnešos Latvijā samazinājās degvielas cenas un šobrīd zemo naftas cenu ietekmi redzam arī siltumenerģijas tarifos.

Pašreizējā deflācija uzņēmējdarbības veikšanai kļūst aizvien nedraudzīgāka, radot bažas arī par valsts kopējo ekonomisko izaugsmi.

Tas, ka cenu pieaugums pasaules akciju tirgos ir straujāks par izaugsmi reālajā ekonomikā, šo procesu sekotājiem ir vispār zināma norma. Daudz interesantāka situācija ir tad, kad ekonomikā ir jūtamas stagnācijas izpausmes, taču vienlaikus noticis visai straujš cenas pieaugums pasaules naftas tirgū. Kopš zemākā punkta šā gada janvāra beigās Ziemeļjūras jēlnaftas Brent cena ir gandrīz divkāršojusies, svārstoties ap 52–53 ASV dolāriem par barelu. Šāds pieaugums ir uzskatāms par visai strauju, ja ņem vērā to, ka šobrīd ir visai maz cerību uz to, ka ekonomiskās izaugsmes tempi un naftas patēriņš pasaulē varētu būtiski pieaugt. Vienlaikus varam teikt, ka ekspertu pirms pāris mēnešiem izvirzītās prognozes par naftas cenu 50–60 dolāri par barelu ir piepildījušās, jo tieši tāds cenu līmenis, viņuprāt, bija atbilstošs gan potenciālajai naftas tirgus, gan pasaules ekonomikas konjunktūrai. Tomēr vienlaikus ir vērojamas pazīmes, kas ekonomikai nesola neko labu.

Patēriņa cenas Latvijā augustā salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pērn samazinājušās par 0,5%, tai esot starp 13 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kurās šajā periodā reģistrēta gada deflācija, liecina ceturtdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Gada deflācija vēl fiksēta Kiprā (-2,9%), Grieķijā (-2,3%), Igaunijā (-1,3%), Īrijā (-1,1%), Beļģijā (-0,9%), Slovēnijā (-0,7%), Spānijā (-0,6%), Itālijā (-0,5%), Horvātijā (-0,4%), Luksemburgā un Portugālē (abās valstīs -0,2%), kā arī Vācijā (-0,1%).

Tikmēr gada inflācija augustā reģistrēta Francijā (0,2%), Nīderlandē un Somijā (abās valstīs 0,3%), Dānijā (0,4%), Bulgārijā (0,6%), Maltā (0,7%), Zviedrijā (1%), Lietuvā (1,2%), Austrijā un Slovākijā (abās valstīs 1,4%), Rumānijā (2,5%), Čehijā (3,5%), Polijā (3,7%) un Ungārijā (4%).

ES vidēji gada inflācija augustā bijusi 0,4%, bet eirozonā fiksēta gada deflācija 0,2% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - jūliju - patēriņa cenas augustā gan ES, gan eirozonā samazinājās par 0,4%.

Februārī eirozonas gada deflācija samazinājusies no 0,6% līdz 0,3%, liecina Eurostat dati.

Pērn februārī eirozonas inflācija sasniedza 0,7%.

Savukārt Eiropas Savienības reģionā gada deflācija februārī sasniedza 0,2%, salīdzinot ar 0,5% janvārī. Pirms gada inflācija reģionā bija 0,8%.

Februārī deflācija vērojama 20 ES dalībvalstīs. Lielākā deflācija vērojama Grieķijā – 1,9%, Bulgārijā – 1,7% un Lietuvā – 1,5%. Savukārt lielākā inflācija vērojama Zviedrijā – 0,7%, Maltā – 0,6% un Austrijā – 0,5%. Latvijā cenas gada laikā nav mainījušās.

Salīdzinot ar šā gada janvāri, gada inflācija sarukusi sešās dalībvalstīs, palikusi esošajā līmenī – četrās, bet augusi – 17 valstīs.

Patēriņa cenas Latvijā oktobrī salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pērn samazinājušās par 0,7%, tai esot starp 12 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kurās šajā periodā reģistrēta gada deflācija, liecina publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Gada deflācija vēl fiksēta Grieķijā (-2%), Igaunijā (-1,7%), Īrijā (-1,5%), Kiprā (-1,4%), Spānijā (-0,9%), Portugālē un Itālijā (abās valstīs -0,6%), Slovēnijā un Vācijā (abās valstīs -0,5%), Luksemburgā (-0,4%) un Horvātijā (-0,2%).

Tikmēr gada inflācija oktobrī reģistrēta Francijā (0,1%), Somijā (0,2%), Dānijā (0,3%), Zviedrijā un Beļģijā (abās valstīs 0,4%), Lietuvā (0,5%), Maltā un Bulgārijā (abās valstīs 0,6%), Austrijā (1,1%), Nīderlandē (1,2%), Slovākijā (1,6%), Rumānijā (1,8%), Čehijā (2,9%), Ungārijā (3%) un Polijā (3,8%).

ES vidēji gada inflācija oktobrī bijusi 0,3%, bet eirozonā fiksēta gada deflācija 0,3% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - septembri - patēriņa cenas gan ES, gan eirozonā pieaugušas par 0,2%.

Patēriņa cenas Latvijā jūnijā salīdzinājumā ar pagājušā gada sesto mēnesi samazinājušās par 1,1%, un Latvija bijusi starp 10 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kur šajā periodā reģistrēta gada deflācija, liecina piektdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Lielāks patēriņa cenu kritums nekā Latvijā bijis Kiprā (-2,2%), Grieķijā (-1,9%) un Igaunijā (-1,6%).

Vēl gada deflācija fiksēta Slovēnijā (-0,8%), Īrijā (-0,6%), Horvātijā, Itālijā un Luksemburgā (visās trīs valstīs -0,4%), kā arī Spānijā (-0,3%).

Tikmēr gada inflācija fiksēta 17 ES valstīs, no kurām augstākā tā bijusi Polijā (3,8%), Čehijā (3,4%), Ungārijā (2,9%), Rumānijā (2,2%), Slovākijā (1,8%) un Nīderlandē (1,7%).

Lietuvā bijusi 0,9% inflācija.

ES vidēji gada inflācija jūnijā bijusi 0,8%, bet eirozonā veidojusi 0,3%.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - maiju - patēriņa cenas jūnijā ES pieaugušas par 0,4%, bet, bet eirozonā - par 0,3%.

Ekonomiskajai aktivitātei nespējot tikt galā ar deflāciju, naudas drukājamās mašīnas var darboties ar aizvien lielāku spēku

Tādējādi mēs varam aizmirst arī par termiņdepozītu ienesīgumu komercbankās. Lai arī līdz eirozonas kodola labklājībai Latvijai varētu būt mērojams vēl vairāku desmitgažu garš ceļš, attiecībā uz mūsu valsts finansiālo stabilitāti gan viss ir kārtībā un, vismaz raugoties no finanšu tirgus norišu viedokļa, esam gandrīz turpat, kur daudz slavētā Vācija. Protams, arī ar saviem negatīvajiem aspektiem.

Proti, līdzīgi kā finansiāli stabilākajās Rietumeiropas valstīs, arī Latvijā banku depozītu ienesīgums palicis faktiski bez jebkāda ienesīguma un īstermiņa ieguldījumu gadījumā nokrities līdz nullei. Šāds zemo procentu likmju laikmets Latvijā izskatās ierindas iedzīvotāju acīm, savukārt no korporatīvā sektora un valsts finanšu plānošanas viedokļa spektrs ir daudz plašāks un sevī ietver gan būtiskus finansiālus draudus, gan potenciāli lielus ieguvumus. Jautājums, kā uz to skatās.

Covid-19 vīrusa uzplūdi pasaules valdībām daudzviet liek lemt par dažādiem ierobežojumiem. Negatīvais ir tas, ka par uzplūdu epicentru kļuvusi Eiropa, kur saslimšanas gadījumu pieaugums ir vislielākais.

Tiesa gan, pozitīvais ir tas, ka mirstība ir mazāka nekā tā bija pavasarī. Lai nu kā – pandēmijas milzīga neskaidrība ir vēl viens trieciens ekonomikai, kas jau drīzumā Eiropā var likt lemt par kādiem papildu stimuliem, kas tautsaimniecības attālinātu no vēl sāpīgākas iegāšanās grāvī.

Piemēram, no Eiropas Centrālās bankas (ECB) līdz gada beigām nu tiek gaidīta tās likviditātes drukāšanās programmas papildināšana vēl par 500 miljardiem eiro, liecina tirgus dalībnieku aptauju rezultāti.

ECB bilances apmērs*

*šogad gaidāms vēl viens straujš ECC aktīvu lēciens Avots: Ecb.europa.eu

Lai apdzēstu jaunāko koronavīrusa ugunsgrēku, Latvija un citas Eiropas valstis atkal ir spiestas ierobežot nozares, kas ir atkarīgas no cilvēku spējas satikties un runāt vienam ar otru klātienē.

Tāpēc ir neizbēgama ekonomiskās aktivitātes samazināšanās 4. ceturksnī. Patēriņa cenās šie notikumi daļēji atspoguļojas jau šobrīd, jo pasaules tirgi jau ņem vērā pandēmijas otrā viļņa efektus. Paralēli turpinās arī pavasarī notikušās straujās ekonomikas "atdzišanas" ietekme uz Latvijas darba tirgu un atsevišķu nozaru uzņēmumu cenu politiku.

Tāpēc oktobris bija jau otrais mēnesis, kad cenu līmenis saglabājās nemainīgs attiecībā pret iepriekšējo periodu. Parasti cenas oktobrī aug diezgan strauji, jo šajā laikā mēdz sadārdzināties apģērbs, kā arī pārtika un bezalkoholiskie dzērieni. Pēdējos desmit gados pārtika oktobrī caurmērā sadārdzinājās par 0,6% salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi, bet apģērbs un apavi - pat par 1,7%. Pēdējie kļuva dārgāki arī šogad (+3,1%), bet pārtika šī gada oktobrī kļuva par 0,1% lētāka. Transports mēneša griezumā kļuva par 1,1% lētāks, bet mājokļa uzturēšana - par 0,3%. Tāpēc deflācija gada griezumā padziļinājās līdz 0,7%. Produktu grupu datos nav redzami nozīmīgi īslaicīgi efekti, kas varētu izzust novembrī un decembrī, tāpēc deflācija varētu vēl padziļināties.

Norises pasaules preču biržās un darbaspēka sadārdzināšanās Latvijā liek domāt, ka patēriņa cenu pieauguma temps tuvākajos mēnešos varētu paātrināties, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Lai gan vēl salīdzinoši nesen pasaules, tostarp Latvijas, ekonomikas attīstību apdraudēja ieslīgšana ilgstošā deflācijā un ar to saistītā naudas plūsmas ātruma samazināšanās, šobrīd situācija ir būtiski mainījusies. Vēl aprīlī un maijā Latvijā bija 0,8% gada deflācija, uzrādot straujāko cenu samazināšanos kopš pagājušās desmitgades beigām, kad pasauli un Latviju vajāja iepriekšējās finanšu krīzes likstas. Savukārt oktobrī patēriņa cenas gada izteiksmē palielinājušās par 1%, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati.

SIA Maxima Latvija komercdirektors Viktors Troicins skaidro, ka cenas precēm ir atkarīgas no ļoti daudziem un dažādiem faktoriem – gan laika apstākļiem, kas ietekmē ražu, gan izejvielu un ražošanas izmaksām, gan situācijas biržās, gan piegādes izmaksām un vēl vairākiem faktoriem. Viena no precēm, kam pagājušās sezonas sliktās ražas dēļ pieaugusi cena, ir cukurs. Tiklīdz pasaules preču biržas saņem ziņu par kādas preces deficītu, tā tirgus dalībnieki cenšas strauji palielināt pirkšanas apjomus, tādējādi veicinot cenas palielināšanos, kas atspoguļojas ne tikai biržas tabulās, bet galu galā arī veikalu plauktos. Tas attiecas ne tikai uz cukuru. Šobrīd visu galveno izejvielu cenas neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar pārtiku, rūpniecību vai enerģētiku, tiek noteiktas preču biržās un pēc kotāciju rezultātiem, mainās arī tas, cik plaši tiek atvērts iedzīvotāju maks, norēķinoties par kādām precēm un pakalpojumiem. Bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš stāsta, ka kopš 2013. gada inflāciju Latvijā pamatā noteica pasaules naftas un pārtikas cenu kritums, kā rezultātā šī gada sākumā Latvijā bija vērojama pat deflācija. «Taču šobrīd naftas un pārtikas cenas pasaulē ir stabilizējušās, un kopš šī gada sākuma, kad naftas un pārtikas cenas nokritās līdz to zemākajam līmenim pēdējo gadu laikā, naftas cenas augušas par aptuveni 50%, savukārt pārtikas cenas par vairāk nekā 10%. Rezultātā inflācija Latvijā sāk pakāpeniski palielināties,» secina tautsaimniecības eksperts.

Pēdējā laikā vērojamais patērētāju aktivitātes pieaugums eirozonā un tepat Latvijā var palīdzēt rūpniecībai izvairīties no ieslīgšanas ilgstošā deflācijā

Iepriekšējo gadu vispārējā pasaules stūrēšana deflācijas virzienā, kas īpaši izpaudās eirozonā, nav metusi līkumu arī Latvijas ražojošajai sfērai. Ja aplūkojam situāciju apstrādes rūpniecībā, ko lielākā tautas daļa arī saprot ar vārdu «rūpniecība», tā piedzīvojusi gada deflāciju jau četrus mēnešus pēc kārtas. Proti, šo četru mēnešu laikā ražotāju cenas ir bijušas mazākas nekā atbilstošā laika periodā pirms gada. Šādu informāciju zināmā mērā varētu uztvert kā trauksmes zvanus rūpniecības sektoram, jo labprātīgi tāpat vien realizācijas cenas neviens nemazina, arī tad, ja enerģētisko resursu cenu krituma dēļ izmaksas samazinās.

Konkurence mazumtirgotāju starpā 2015. gadā turpina palielināties, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos Latvijā arī iedzīvotāju pirktspēja un tēriņi palielinājušies. Par to liecina pilnās lielveikalu autostāvvietas un iepirkumu grozi, kā arī mazumtirgotāju apgrozījuma rādītāji. Šī gada oktobrī, salīdzinot ar septembri, mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums pieaudzis par 1,4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie sezonāli izlīdzinātie dati salīdzināmajās cenās.

Savukārt, salīdzinot šī gada oktobra un pagājušā gada oktobra rādītājus, pēc kalendāri izlīdzinātiem datiem salīdzināmajās cenās kopējais mazumtirdzniecības apgrozījums palielinājās par 5,7%. Pārtikas preču grupā tas pieauga par 3,9%, nepārtikas preču – par 6,7%, tostarp degvielas mazumtirdzniecība – par 14,5%. Skatoties laika periodā no šī gada janvāra līdz oktobrim salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu, apgrozījums mazumtirdzniecībā kopumā ir pieaudzis par 5,8%. Pārtikas preču mazumtirdzniecības apjoms palielinājies par 2,8%, bet nepārtikas preču mazumtirdzniecība – par 7,8%. Neskaitot degvielu, desmit mēnešu periodā liels pieaugums 8,2% apmērā bija mēbeļu, apgaismes ierīču un cita veida mājsaimniecības piederumu mazumtirdzniecībā, kam seko farmaceitisko un medicīnisko preču mazumtirdzniecība ar 5,1% pieaugumu, liecina CSP dati.

Neraugoties uz vēl samērā vājo patērētāju aktivitāti eirozonā un ekonomisko krīzi Krievijā, gads Latvijas tautsaimniecībai sācies samērā veiksmīgi

Par to, vai tāds būs arī turpinājums, pagaidām vēl grūti spriest. Labām ziņām mijoties ar sliktām, formulēt noteiktu viedokli par Latvijas ekonomikas attīstības perspektīvām kļūst aizvien grūtāk. Nepārprotami ir pazīmes, kas norāda uz visai labvēlīgiem ekonomiskās attīstības scenārijiem. Viena no tām būtu valsts iekšzemes kopprodukta izmaiņas šā gada pirmajā ceturksnī, kuras liecina, ka ekonomikas pieauguma tempu samazināšanās, kas Latvijā bija vērojama iepriekšējo pusotru gadu, varētu būt beigusies. Turklāt priecējošs ir fakts, ka izaugsme lielā mērā notikusi uz apstrādes rūpniecības rēķina, un tas bijis brīdī, kad Latvijas rūpniekiem aizvien nācies saskarties ar visai pabēdīgajiem eirozonas ekonomiskajiem rādītājiem un gada sākumā fiksēto valūtas zonas ieslīgšanu deflācijā. Tā lielā mērā notika uz enerģētisko resursu cenu krituma rēķina, kas patērētājiem, protams, ir labvēlīga. Taču tas nav pozitīvi ietekmējis inflācijas rādītāju, piemēram, iedzīvotāju maksātspēju raksturojošajā pakalpojuma sektorā, kurš šā gada aprīlī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pērn sadārdzinājies par 1%, uzrādot par 0,2 procentpunktiem vājāku rādītāju nekā pagājušā gada nogalē, kad valūtas savienība ieslīga deflācijā, liecina Eurostat dati.

Vidējās patēriņa cenas martā salīdzinājumā ar februāri būs pieaugušas par 0,5%, tomēr gada griezumā Latvijā pastiprināsies deflācija un patēriņu cenu kritums martā sasniegs 0,8%, liecina bankas Citadele aprēķini.

Būtiskākie faktori, kas noteiks patēriņu cenu izmaiņas martā ir sezonālās cenu svārstības apģērbam un apaviem, un pārtikas produktiem, kā arī tālāks siltumenerģijas cenu samazinājums.

Noslēdzoties ziemas izpārdošanām apģērbu un apavu cenas varētu martā varētu pieaugt par aptuveni 9%, savukārt pārtikas cenu pieaugums martā, visticamāk, nepārsniegs 1%. Vienlaikus pakalpojumu cenu inflācija joprojām saglabāsies vāja, neskatoties uz pieaugošo algu spiedienu.

Pēc tam kad februāra sākumā naftas cenas pasaulē nokritās līdz to zemākajam līmenim kopš 2003. gada, naftas cenas pieaugušas par vairāk nekā 30% un šobrīd svārstās ap 40 USD par barelu. Tā rezultātā martā nedaudz pieauga degvielas cenas arī Latvijā, taču siltumenerģijas cenas turpināja samazināties, jo tās uz pasaules cenu svārstībām reaģē ar deviņu mēnešu nobīdi. Saskaņā ar AS Rīgas Siltums sniegto informāciju, martā apkures tarifi Rīgā samazinājās par 4%, kas nozīmē ka valstī kopumā siltumenerģijas cenas martā varētu samazināties par 2 3%. Atbilstoši AS Latvijas Gāze sniegtajai informācijai dabasgāzes cenas aprīlī varētu paliktu nemainīgas, taču maijā gaidāms to tālāks samazinājums, norāda eksperti.

Latvijā - tāpat kā Apvienotajā Karalistē - šogad jūlijā, salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pērn, inflācijas rādītājs sasniedza 2,6%, kas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū ir viens no lielākajiem, liecina ceturtdien publiskotie ES statistikas biroja Eurostat dati.

Augstāka nekā Latvijā un Apvienotajā Karalistē gada inflācija jūlijā bijusi Lietuvā (+4,1%) un Igaunijā (+3,9%).

Kopumā gada inflācija jūlijā reģistrēta 26 ES dalībvalstīs, bet Īrijā un Kiprā fiksēta deflācija - patēriņa cenas šajās valstīs bija par attiecīgi 0,2% un 0,1% mazākas nekā pirms gada.

Apkopotie dati arī liecina, ka gada laikā mazākais patēriņa cenu kāpums bijis Bulgārijā un Somijā (abās valstīs +0,6%), kamēr Francijā gada inflācija bijusi 0,8% apmērā, bet Grieķijā un Rumānijā - 0,9% apmērā.

ES gada inflācija jūlijā bija kopumā 1,5% apmērā, savukārt eirozonā patēriņa cenas jūlijā, salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pērn, pieaugušas par 1,3%.

Akciju cenas Volstrītā otrdien atkal pieauga, un divi no Volstrītas indeksiem sasniedza jaunus rekordus, savukārt Eiropas biržās akciju cenas mainījās dažādos virzienos pēc datu publicēšanas par eirozonas deflāciju augustā un ražošanas aktivitātes vājināšanos.

Volstrītas indeksi "Standard & Poor's 500" un "Nasdaq Composite" pieauga līdz jauniem rekordiem, un kāpa arī indekss "Dow Jones Industrial Average".

Lai gan ASV bezdarba līmenis ir pieaudzis un vairākos ekonomikas sektoros turpinās problēmas, analītiķi paredz, ka Vašingtonas atbalsta veicinātā ekonomikas atveseļošanās drīz novedīs pie spēcīga uzņēmumu peļņas kāpuma.

Tirgus gaida rekordlielu peļņu 2021.gada 4.ceturksnī, sacīja "S&P Dow Jones Indices" vecākais analītiķis Hovards Silverblats.

Eiropā Londonas biržas indekss krasi saruka, bet Frankfurtes biržas indekss pieauga un Parīzes biržas indekss nedaudz samazinājās.

Eirozonā augustā bijusi 0,2% gada deflācija, salīdzinot ar 0,4% inflāciju jūlijā, liecina otrdien publiskotās Eiropas Savienības statistikas departamenta "Eurostat" sākotnējās aplēses.

Vēsturiskā sanāksmē ECB paziņo par eiro kvantitatīvo mīkstināšanu, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Eiropas Centrālā banka (ECB) aizvadījusi leģendāru sanāksmi, kuru tā sāka ar Lietuvas sveikšanu eiro pulciņā, bet turpināja ar eiro drukāšanas programmas jeb kvantitatīvās mīkstināšanas (QE) pasākumu izziņošanu. ECB vadītājs Mario Dragi atklāja, ka ik mēnesi centrālā banka uzpirks parāda vērtspapīrus 60 miljardu eiro apjomā (vairāk, nekā vidēji gaidīja finanšu tirgus dalībnieki), līdz būs vērojams noturīgs inflācijas pieaugums. Tas nozīmē, ka eiro kvantitatīvajai mīkstināšanai nav formālu ierobežojumu. Programma tiks uzsākta šā gada martā un varētu turpināties līdz nākamā gada septembrim, kas nozīmē, ka eiro QE apjoms būs «vismaz» 1,1 triljons eiro. M. Dragi pauda pārliecību, ka jaunajiem monetāās politikas mēriem un krītošajām naftas cenām eirozonas ekonomikā situāciju vajadzētu vērst par labu.

Sezonālo faktoru un degvielas cenu kāpuma rezultātā, vidējās patēriņa cenas Latvijā aprīlī salīdzinājumā ar martu varētu būt pieaugušas par 0,6%, liecina bankas Citadele aprēķini.

Taču, neskatoties uz šādu cenu kāpumu salīdzinājumā ar martu, gada griezumā aprīlī Latvijā saglabāsies deflācija un patēriņu cenas salīdzinājumā ar pērno gadu būs sarukušas par 0,5%.

Sagaidāms, ka aprīlī patēriņu cenu izmaiņas Latvijā visbūtiskāk būs ietekmējušas degvielas cenas, kas salīdzinājumā ar martu varētu pieaugt par 4-5%.

Degvielas cenu pieaugums Latvijā atspoguļo pasaules naftas cenu izmaiņas, kas šī gada janvārī un februārī uz īsu brīdi noslīdēja zem 30 ASV dolāriem par barelu, taču šobrīd jau svārstās ap 45 dolāriem par barelu. Tas kopumā inflāciju aprīlī Latvijā palielinās par 0,2-0,3 procentpunktiem un nelielu degvielas pieaugumu, visticamāk, varēs vērot arī maijā. Bez degvielas cenām patēriņa cenu kāpumu aprīlī veicinās arī sezonāls apģērbu un apavu, kā arī pārtikas cenu pieaugums, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Daudzviet Eiropā jau deflācija; dažos pasaules reģionos gada inflācija ir tuvu 10, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Šīs nedēļas ekonomikas dati apstiprinājuši, ka septembrī gada inflācija eiro monetārajā reģionā bijusi vien dažas iedaļas virs apaļās nulles – pie 0,3% atzīmes, kas ir zemākais līmenis piecu gadu laikā. Līdz ar to finanšu tirgi turpina satraukties par scenāriju, kad viens no pasaules ekonomikai vissvarīgākajiem reģioniem ieslīdēs deflācijā, par ko liek domāt arī faktiski nemitīgā izejvielu cenu samazināšanās. Daži pat Eiropai cenu tendenču ziņā piesauc ko līdzīgu ASV Lielajai depresijai pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu laikā.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) mērķis ir reģiona inflācija 2% apmērā. Tādējādi ir sagaidāms, ka Eiropas galvenie baņķieri turpinās īstenot dažādus nestandarta palīdzības pasākumus tautsaimniecībai, jo ārkārtīgi zemas inflācijas apstākļos tie ir attaisnojami. Nav izslēgts, ka ECB galu galā lems uzpirkt valdību obligācijas, kam gan galvenais opozicionārs ir ietekmīgā Vācija.

Pētot vairākus pārtikas produkta segmentus, novērota gan cenu inflācija, gan deflācija, liecina «Maxima mazumtirdzniecības kompasa» dati par 2018. gada 1. ceturksni.

Latvijai raksturīgo augļu, ogu un dārzeņu PVN likmes izmaiņu rezultātā ir reģistrēta dārzeņu deflācija 16.8% apmērā un augļu inflācija 4.6% apmērā, kas veicina šo preču grupu pārdošanas apjoma pieaugumu. Prognozējams, ka, sākoties ābolu un bumbieru sezonai, augļu inflācija varētu samazināties.

«Arī šogad pārtikas cenu izmaiņas nosaka tendences pasaules tirgos, samazinoties galvenokārt cukura, piena un eļļas izstrādājumu cenai, bet palielinoties olu cenām. Cukura cenu indeksa kritums atstāja ļoti būtisku ietekmi uz cukura cenām Latvijā - šogad pirmajā ceturksnī kritums par - 32.2%. Taču ir jānorāda arī uz to, ka pasaulē ir vērojams liels svārstīgums cukura cenu indeksā un šāds cenu indekss varētu būt īslaicīgs. Turpretī 2018. gada pirmā ceturkšņa vidējā inflācija olām bija 19.6%. Tik liels cenu pieaugums ir saistīts ar piedāvājuma samazināšanos Eiropas tirgos,» stāsta Zane Kaktiņa, «Maxima Latvija» Biznesa analītikas departamenta vadītāja.

Akciju cenas Volstrītā trešdien kritās, bet Eiropas biržās pieauga, savukārt naftas cenas kāpa līdz vairāku mēnešu augstākajiem līmeņiem pēc OPEC valstu naftas ieguves samazināšanas.

Ķīnā jūlijā bijusi gada deflācija 0,3% apmērā, tādējādi Ķīnā deflācija reģistrēta pirmo reizi vairāk nekā divu gadu laikā, savukārt ražotājcenas Ķīnā jūlijā samazinājušās par 4,4%, liecināja valsts statistikas biroja publiskotie dati.

Šie dati seko otrdien publicētiem datiem par Ķīnas eksporta kritumu, kas jūlijā bijis straujāks nekā jūnijā.

Neraugoties uz vājiem Ķīnas ekonomikas datiem, jēlnaftas cenas pieauga un "Brent" markas jēlnaftas cena Londonas biržā palielinājās par 1,6% līdz 87,55 dolāriem par barelu, kas ir augstākais līmenis kopš janvāra. Ņujorkas biržas elektroniskajā tirdzniecībā WTI markas jēlnaftas cena pieauga par 1,8% līdz 84,40 ASV dolāriem par barelu, kas ir augstākais līmenis kopš 2022.gada novembra.

Pandēmijai eirozonā nu komplektā nāk arī deflācija. Patēriņa cenas monetārajā reģionā septembrī gada skatījumā sarukušas par 0,3%, liecina Eurostat provizoriskie dati. Mēnesi iepriekš eirozonas gada inflācija atradās pie -0,2%.

Visvairāk – par 8,2% - gada skatījuma saplakušas enerģijas cenas. Savukārt pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgās enerģijas, pārtikas, tabakas un alkohola cenas, eirozonā septembrī atradās pie 0,2%.

Avots: Tradingeconomics.com

Kopumā – reģionam pietuvojusies deflācijas problēma. No modernajām ekonomikas teorijām izriet, ka ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi, gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma. Attiecīgi no šāda scenārija par visu cenu cenšas izvairīties monetārās stabilitātes sargi – centrālās bankas. Tādēļ arī bezprecedenta eksperimenti ar negatīvajām likmēm un milzu drukāšanas darbiem, kas ietver valstu, uzņēmumu un pārnacionālu fondu parādzīmju izpirkšanu.