Pašreizējā deflācija uzņēmējdarbības veikšanai kļūst aizvien nedraudzīgāka, radot bažas arī par valsts kopējo ekonomisko izaugsmi.
Tas, ka cenu pieaugums pasaules akciju tirgos ir straujāks par izaugsmi reālajā ekonomikā, šo procesu sekotājiem ir vispār zināma norma. Daudz interesantāka situācija ir tad, kad ekonomikā ir jūtamas stagnācijas izpausmes, taču vienlaikus noticis visai straujš cenas pieaugums pasaules naftas tirgū. Kopš zemākā punkta šā gada janvāra beigās Ziemeļjūras jēlnaftas Brent cena ir gandrīz divkāršojusies, svārstoties ap 52–53 ASV dolāriem par barelu. Šāds pieaugums ir uzskatāms par visai strauju, ja ņem vērā to, ka šobrīd ir visai maz cerību uz to, ka ekonomiskās izaugsmes tempi un naftas patēriņš pasaulē varētu būtiski pieaugt. Vienlaikus varam teikt, ka ekspertu pirms pāris mēnešiem izvirzītās prognozes par naftas cenu 50–60 dolāri par barelu ir piepildījušās, jo tieši tāds cenu līmenis, viņuprāt, bija atbilstošs gan potenciālajai naftas tirgus, gan pasaules ekonomikas konjunktūrai. Tomēr vienlaikus ir vērojamas pazīmes, kas ekonomikai nesola neko labu.
Šajā gadījumā runa ir par patēriņa cenu izmaiņām. Latvijā jau piecus mēnešus pēc kārtas bija vērojama gada deflācija, maijā kopējam patēriņa cenu līmenim salīdzinājumā ar pagājušā gada atbilstošu mēnesi sarūkot par 0,8%. Tas ir tikpat, cik aprīlī, tomēr ir zemākais līmenis kopš pagājušās desmitgades beigām, kad deflācija bija saistīta ar finanšu krīzi. Iepriekš uz deflāciju orientētās izpausmes varējām skaidrot ar cenu kritumu pasaules izejvielu tirgos, jo sevišķi attiecībā uz naftu. Tagad melnais zelts kļūst dārgāks, bet deflācija turpina uzņemt apgriezienus, kas nav laba zīme uzņēmējdarbībai, jo, no vienas puses, palielinās izmaksas, savukārt, no otras puses, ir visai grūti kāpināt realizācijas cenas. Šādai situācijai ieilgstot, cerības uz straujāku attīstību ir visai mazas un tas ir attiecināms ne tikai uz korporatīvo līmeni, bet arī valsti un tās tautsaimniecību.
Šī problēma nav tikai Latvijas mērogā vien. Arī eirozonā saistībā ar iepriekšējo gadu norisēm pasaules izejvielu tirgos gada inflācijas rādītājs kopumā ir nedaudz zem nulles, turklāt pamatinflācijas, kura saistīta ar vietējo ekonomisko aktivitāti, sniegums ir diezgan bēdīgs. Aprīlī un maijā pamatinflācija gada izteiksmē bija 0,7–0,8% robežās, kas ir mazāk par pagājušā gada vidējo rādītāju, neraugoties uz to, ka centrālās bankas ekonomikas stimulēšana ir kļuvusi agresīvāka nekā iepriekš. Savukārt ASV situācija ir labāka, tur pamat- inflācijas rādītājam aprīlī gada izteiksmē sasniedzot 2,1%. Tomēr arī tur pamatinflācijas pieaugums pēdējos mēnešos ir apstājies. Tātad varam secināt, ka pēdējos mēnešos nosacījumi korporatīvās peļņas pieaugumam ir pasliktinājušies, tomēr, vai šādai situācijai būs lemts turpināties, var noskaidroties visai drīz. Kāpums pasaules izejvielu tirgos tomēr nav pilnībā atraujams no reālās ekonomikas. Tādēļ, ja cenu izaugsme biržās turpināsies, tad acīmredzot ir visai pamatotas cerības uz to, ka tautsaimniecība tomēr kļūs dinamiskāka. Savukārt, ja ekonomikas dinamisms izpaliks, tad, visticamāk, arī naftas sadārdzināšanās process visai drīz apstāsies vai arī tā pat kļūs lētāka.
