Lietuvas Satiksmes ministrija ieteiks valdībai atjaunot 2008.gadā nojaukto Mažeiķu-Reņģes dzelzceļa posmu starp Lietuvu un Latviju, trešdien preses konferencē Viļņā pēc triju Baltijas valstu transporta ministru tikšanās paziņojis Lietuvas satiksmes ministrs Roks Masjulis.

Eiropas Komisija (EK) 2.oktobrī paziņoja, ka nosaka Lietuvas valsts dzelzceļa uzņēmumam «Lietuvos geležinkeliai» nepilnu 28 miljonu eiro naudassodu par konkurences ierobežošanu, nojaucot šo sliežu ceļa posmu.

«Mūsu priekšlikums valdībai būs atjaunot Reņģes [posmu]. Līdz 18.decembrim mums jādod atbilde Eiropas Komisijai, kā mēs rīkosimies attiecībā uz naudassodu. Tātad Reņģes [posma] atjaunošana būs viena no šā lēmuma sastāvdaļām,» norādījis Masjulis.

Latvijas satiksmes ministrs Uldis Augulis savukārt izteicis cerību, ka Lietuva nojaukto posmu atjaunos, bet nav konkrēti pateicis, vai Latvijas uzņēmumi gatavojas vērsties pret «Lietuvos geležinkeliai» ar prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu.

Ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2021. gadā ir pieaudzis par 1,1%, sasniedzot 26,6% no iekšzemes kopprodukta. Naudas izteiksmē, kopējie zaudētie nodokļu ieņēmumi no ēnu ekonomikas Latvijā, pārsniedz 2,7 miljardus eiro, liecina publiskotie Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti.

Covid-19 pandēmijas ietekmē ēnu ekonomikas apjoms 2021. gadā ir pieaudzis arī Lietuvā un Igaunijā.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009. gada, ēnu ekonomikas līmenim Latvijā bija tendence mazināties 2015. un 2016. gadā, kad tas sasniedza, attiecīgi 21,3% un 20,7% no IKP. Savukārt turpmākajos gados, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā vai nu būtiski nemainījās, vai arī pieauga: 2017. gadā ēnu ekonomika Latvijā bija 22,0% no IKP, 2018. gadā - 24,2%, 2019. gadā - 23,9%, 2020. gadā 25,5%, bet 2021 gadā - 26,6% no IKP.

Ēnu ekonomikas pieaugums 2021. gadā ir vērojams arī Lietuvā un Igaunijā. Proti, salīdzinājumā ar 2020. gadu, Igaunijā ēnu ekonomika 2021. gadā palielinājusies par 2,5%, sasniedzot 19,0% no IKP. Igaunijā, šis ir augstākais ēnu ekonomikas rādītājs kopš 2012. gada, kad ēnu ekonomikas apjoms bija 19,2% no IKP. Savukārt Lietuvā ēnu ekonomikas apjoms 2021. gadā palielinājies pat par 2.7%, sasniedzot 23,1% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada. Tādējādi, visticamāk, tieši Covid-19 pandēmijas ietekmē, ēnu ekonomika 2021. gadā ir palielinājusies visās trīs Baltijas valstīs. Lai gan starpība starp ēnu ekonomikas apjomu Latvijā un Lietuvā ir salīdzinošo mazāka kā novērtos iepriekšējos gadus, tomēr tā joprojām ir visaugstākā tieši Latvijā.

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 3,6 procentpunktiem - līdz 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), trešdien ēnu ekonomikai Latvijā veltītā konferencē pavēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka.

Neliels ēnu ekonomikas samazinājums 2023.gadā ir vērojams arī Igaunijā - no 18% no IKP 2022.gadā līdz 17,9% no IKP šogad. Savukārt Lietuvā 2023.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars salīdzinājumā ar 2022.gada rādītājiem ir pieaugusi par 0,6 procentpunktiem un sasniedzis 26,4% no IKP.

Ēnu ekonomikas indeksa aprēķini Baltijas valstīs tiek veikti kopš 2009.gada. Atbilstoši jaunākajiem datiem 2023.gadā Lietuvā ir sasniegts augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars kopš ir sākti ēnu ekonomikas mērījumi. Šī ir arī pirmā reize kopš 2009.gada, kad ēnu ekonomikas īpatsvars Lietuvā ir lielāks nekā Latvijā, uzsvēra Sauka.

Viņš skaidroja, ka ēnu ekonomikas īpatsvaru iepriekšējos dažus gadus Latvijā lielā mērā noteica ārējie apstākļi - nenoteiktība, kas bija saistīta ar Covid-19 pandēmiju, Krievijas karu Ukrainā, un citiem apstākļiem.

#Lai arī Latvijas nodokļu politikas mērķis ir nodokļu sloga samazinājums zemāku ienākumu guvējiem, pārējās Baltijas valstis virzās uz priekšu straujāk.

Lai gan vērienīgā nodokļu reforma nesusi virkni jauninājumus nodokļu likumdošanā, Latvija joprojām ir valsts ar augstāko darbaspēka nodokļu slogu Baltijā - secināts Swedbank Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā. Latvijas nodokļu politika nelutina kā darba ņēmējus, tā arī darba devējus, radot Baltijā lielākos kopējos izdevumus uz vienu darbinieku.

Latvijā 2018.gads likumdošanas jomā nesis gana daudz jaunumu, tādēļ galvu lauzīt nākas ne tikai darba algas saņēmējiem, bet arī to izmaksātājiem. Cenšoties mazināt sociālo nevienlīdzību, ir palielināta minimālā alga (no 380 eiro uz 430 eiro), mainīts neapliekamā minimuma noteikšanas un piemērošanas princips (no 60 līdz 115 eiro pērn, no 0 līdz 200 eiro šogad) un ieviestas progresīvās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes (no 23% uz 20%, 23% vai pat 31,4% atkarībā no ienākumu apmēra). Tāpat, saskaņā ar reformas nestajām izmaiņām, palielināts atvieglojums par apgādājamo (no 175 eiro līdz 200 eiro) un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes (no 10,5% uz 11% darba ņēmējiem un no 23,59% uz 24,09% darba devējiem).

Šogad pakāpeniski paaugstinās akcīzes nodokļa likmi alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamam šķidrumam, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamā šķidruma sagatavošanas sastāvdaļām, tabakas aizstājējproduktiem, kā arī atsevišķiem naftas produktiem, kurus izmanto speciālajās ekonomiskajās zonās (SEZ) un brīvostās.

To paredz grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli", kas iekļauti 2024.gada budžeta likumprojektu pakotnē.

Kā aģentūra LETA informēja Finanšu ministrijā, no 2024.gada 1.marta par cigarešu paciņu (20 cigaretēm) cena varētu pieaugt par 0,49 eiro, par 40 gramiem smēķējamās tabakas cena varētu pieaugt par 0,67 eiro un par cigāriem/cigarillām (10 gabali) cena varētu pieaugt par 0,46 eiro.

Tāpat par karsējamās tabakas paciņu (20 gabaliem) cena varētu pieaugt par 0,21 eiro, par e-šķidruma iepakojuma vienību divi mililitri ("Salt") cena varētu pieaugt par 0,10 eiro, savukārt par iepakojuma vienību 10 mililitri cena varētu pieaugt par 0,48 eiro. Par nikotīna spilventiņiem iepakojuma 14 gramu vienību cena varētu pieaugt par 0,30 eiro.

No šodienas paaugstinās akcīzes nodokļa likmi alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamam šķidrumam, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamā šķidruma sagatavošanas sastāvdaļām, tabakas aizstājējproduktiem.

Kā aģentūra LETA informēja Finanšu ministrijā, no 1.marta par cigarešu paciņu (20 cigaretēm) cena varētu pieaugt par 0,49 eiro, par 40 gramiem smēķējamās tabakas cena varētu pieaugt par 0,67 eiro un par cigāriem/cigarillām (10 gabali) cena varētu pieaugt par 0,46 eiro.

Tāpat par karsējamās tabakas paciņu (20 gabaliem) cena varētu pieaugt par 0,21 eiro, par e-šķidruma iepakojuma vienību divi mililitri ("Salt") cena varētu pieaugt par 0,10 eiro, savukārt par iepakojuma vienību 10 mililitri cena varētu pieaugt par 0,48 eiro. Par nikotīna spilventiņiem iepakojuma 14 gramu vienību cena varētu pieaugt par 0,30 eiro.

Savukārt par alkoholiskajiem dzērieniem par vien litru stiprā alkoholiskā dzēriena (degvīns, brendijs u.tml. ar spirta saturu 40%) cena varētu pieaugt par 0,67 eiro, sidra ar alkohola saturu līdz 6% cena varētu pieaugt par 0,07 eiro, vīna vai raudzētā dzēriena virs 6% cena varētu pieaugt par 0,13 eiro un starpproduktu (vermuti) līdz 15% cena varētu pieaugt par 0,13 eiro.

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2022. gadā saglabājies gandrīz 2021. gada līmenī: 26,5% no IKP, samazinoties tikai par -0,1 procentpunktiem.

Salīdzinoši būtiskāk ēnu ekonomika ir mazinājusies Igaunijā, savukārt Lietuvā vērojams ēnu ekonomikas apjoma pieaugums.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009. gada, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā kopš 2016. gada, ar nelielu izņēmumu 2019. gadā, ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 24,2% no IKP 2018. gadā, 25,5% no IKP 2020. gadā. 2021. gadā ēnu ekonomika Latvijā pieauga līdz 26,6% no IKP, bet 2022. gadā pavisam nedaudz mazinājās, sasniedzot 26,5% no IKP.

Salīdzinoši vairāk ēnu ekonomikas apjoms 2022. gadā ir mazinājies Igaunijā: par 1.0 procentpunktiem, salīdzinot ar 2021. gadu, sasniedzot 18,0% no IKP. Savukārt Lietuvā 2022. gadā ēnu ekonomikas apjoms ir pieaudzis par 2,7 procentpunktiem un sasniedz 25,8% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika uzsākts ēnu ekonomikas Baltijas valstīs pētījums. Kopumā, jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka.

Šā gada maijā SKDS veiktais iedzīvotāju attieksmes pētījums liecina, ka Latvijā un Lietuvā sabiedrība ir ievērojami tolerantāka pret kontrabandas preču iegādi nekā Igaunijā. Turpat trešdaļa jeb 30% Latvijas un Lietuvas sabiedrības nenosoda kontrabandas preču iegādi, kamēr Igaunijā to nenosoda tikai 20% respondentu.

Latvijā iecietība pret kontrabandas preču iegādi nav būtiski mainījies kopš 2019. gada, tomēr pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski samazinājusies, jo 2013.gadā turpat puse – 46% iedzīvotāju – nenosodīja kontrabandas preču iegādi. Savukārt Lietuvā un Igaunijā iedzīvotāju iecietība pret kontrabandas preču iegādi tiek mērīta pirmo reizi.

Populārākās kontrabandas preces Baltijā ir cigaretes un citi tabakas un nikotīna izstrādājumi – Latvijā 12% respondentu šā gada pētījumā norāda, ka paši ir pirkuši šīs kontrabandas preces un vēl 12% atzīst, ka viņu draugi vai paziņas to ir darījuši. Lietuvā kontrabandas tabakas izstrādājumus pirkuši 8% aptaujāto (un vēl 9% norāda, ka to darījuši draugi un paziņas) bet Igaunijā - vien 4% (un vēl 9% norāda, ka to darījuši draugi un paziņas).

Latvijā jau ilgāku laiku tiek spriests par kreditēšanas apjomiem un tiek meklēti iemesli, kāpēc mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm. Un izaicinājums šajā diskusijā ir saprast cēloņsakarību un tieši tas, ka te nav acīmredzamu iemeslu rada spriedzi un neizpratni.

Proti, uz jebkuru jautājumu kreditēšanas jomā var paskatīties no vairākām pusēm – piemēram, ekonomika neaug pietiekami ātri, jo netiek pietiekami kreditēts. Vai arī netiek pietiekami kreditēts, jo ekonomika neaug pietiekami ātri. Jūs šo teikumu varat pateikt kā vien gribat un tas principiāli būs pareizi, bet risinājumu mums tas nedod.

Šajā komentārā es centīšos atrast alternatīvu skatījumu, kāpēc Latvijā patiesi ir zemāka uzņēmumu kreditēšana nekā citās Baltijas valstīs un apskatīšu dažādus aspektus. Šis komentārs viennozīmīgu atbildi nedos, bet ceru, ka tas piešķirs vismaz jaunu skatījumu uz šo “apļveida” diskusiju.

Un gribu sākt ar pieņēmumu, ka problēma nav paši Latvijas uzņēmumi, kas neradītu pietiekami ambiciozus izaugsmes plānus – mūsu uzņēmēji ne ar ko nav sliktāki par Baltijas kaimiņiem – tiem ir idejas, mērķi, prasmes un spējas. Un tikpat svarīgi, ka Latvijas bankas nav sliktākas – tās ir racionālas un vēlas pelnīt no kreditēšanas un tām nav iemesla būt būtiski piesardzīgākām kā citās Baltijas valstīs. Bet jāsāk ar situācijas apskatu.

Lietuvai savu nacionālo biznesa interešu protekcionisma mugurkauls ir stiprs, tas ir pat stingrāks par dzelzceļa sliedēm. Pirms gandrīz desmit gadiem it kā remontdarbu dēļ noņemtās sliedes pie Reņģes bija mērķtiecīgi raidīts signāls par tranzīta pārvadājumu ietekmes dalīšanu reģionā, kuru Latvija pareizi saprata, šķiet, tikai nupat. Bija jāpaiet vairāk nekā deviņiem gadiem, lai Latvija pārstātu gaidīt «sliežu remonta» beigas un celtu galdā oficiālu notu.

Lietuvu ar tiesas spriedumu starptautiski par patvaļīgu un varmācīgu konkurences ierobežošanu dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū beidzot nokauninājusi arī Eiropas Komisija, liekot maksāt soda naudu, kas tikai pirmajā mirklī varētu šķist liela. 28 milj. eiro nav salīdzināma nedz ar kaimiņvalsts sliežu ceļos apgrozīto naudu, ne Latvijas pusei šajos garajos gados nodarītajiem zaudējumiem. Sliktākais ir tas, ka Eiropas Komisijas lēmums sodīt Lietuvu Latvijai var nedot nekādu taustāmu labumu. Sliežu nav un, var gadīties, ka to arī nebūs. DB (05.10. laikrakstā) aptaujātie Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis, Satiksmes un komunikāciju ministrs Rokas Maišulis un Lietuvas dzelzceļa vadītājs Mantas Bartuška sliedes atjaunot nesola. Tajā pašā laikā Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis šonedēļ medijos izteicās, ka leišu nacionālajai dzelzceļa kompānijai «acīmredzot» būs jāatjauno Mažeiķu – Reņģes posms. Ar «acīmredzot» var arī nepietikt, lai sliedes reāli atjaunotu un kustība atkal notiktu. Nepieciešama ievērojami konkrētāka rīcība par izvairīgu spriešanu par to, kas kaut kad varētu vai nevarētu notikt. Pēc Seima spīkera vārdiem uzlikt atpakaļ sliedes varētu būt lētāk, nekā maksāt EK noteikto sodu.

Baltijas aktīvu pārvaldīšanas grupai Invalda INVL piederošā ieguldījumu brokeru sabiedrība INVL Financial Advisors, kas darbojas ar zīmolu INVL Family Office, ir izveidojusi filiāli Latvijā ieguldījumu padomu sniegšanai, tostarp piedāvājot turīgiem klientiem veidot Ģimenes konstitūciju, kas paredz kapitāla ilgtspēju paaudzēs.

Par to arī Dienas Biznesa jautājumi Latvijas filiāles vadītājam Andrejam Martinovam.

Kas ir INVL, kad un kur tas radies un ko dara?

AB Invalda INVL ir biržas uzņēmums. Uzņēmuma akcijas tirgo Baltijas fondu biržā Viļņā. INVL ir biržas emitents jau kopš 1995. gada. Viens no uzņēmuma darbības virzieniem ir Family Office bizness. Lietuvā ir mātes kompānija, bet šeit, Latvijā, ir filiāle. Mūsu bizness ir stingri regulēts, un kompānijai ir Lietuvas bankas izsniegta licence ieguldījumu pakalpojumiem. Latvijā mēs darbojamies kā ieguldījumu brokeru sabiedrības filiāle. Mūsu galvenais pakalpojums ir ieguldījumu padomi vai rekomendācijas. Pakalpojums ir licencēts, jo tiek sniegts plašam klientu lokam. Šis investīciju padomu pakalpojuma portfelis uzņēmumā veido ap 900 miljoniem eiro. Pakalpojumu izmanto ap 700 klientu, šobrīd tie pārsvarā ir Lietuvā. Pamatā runa ir par turīgām ģimenēm, kurām uzkrājumi ir virs vidējā, teiksim, vairāki simti tūkstošu vai miljonu eiro. Viņiem arī pakalpojums ir domāts.

Lielākā daļa Baltijas lielo uzņēmumu ir piesardzīgi savās prognozēs par biznesa izaugsmi nākamajos 12 mēnešos, liecina SEB bankas šī gada septembrī veiktā Baltijas lielo kompāniju finanšu direktoru aptauja.

Mazāk nekā puse (40%) Latvijas lielo kompāniju finanšu direktoru ir pārliecināti, ka 2020. gads biznesam būs labvēlīgs, kamēr Igaunijā šāds viedoklis ir 49%, savukārt Lietuvā – 51% aptaujāto finanšu ekspertu. Salīdzinot ar pērn veiktās aptaujas rezultātiem, optimistiski noskaņoto uzņēmumu īpatsvars visvairāk ir samazinājies Latvijā – 56% 2018. gadā, šogad 40%, bet Lietuvā samazinājums ir tikai par 1% (52% 2018. gadā, šogad 51%).

Savukārt Igaunijā optimistiski noskaņoto uzņēmumu īpatsvars par 1% ir palielinājies – 48% 2018. gadā, šogad 49%. Vienlaikus 10% lielo uzņēmumu Latvijā, 8% Lietuvā un 18% Igaunijā ir nobažījušies, ka nākamie 12 mēneši biznesam būs nelabvēlīgi.

Elektroenerģijas sadales tarifi izsenis ir bijuši apvīti ar negatīvām emocijām, jo tie tieši ietekmē gandrīz jebkuru Latvijas ģimeni un uzņēmumu.

Sadales tarifi nozīmē arī ārkārtīgi lielu risku politiķiem, jo sevišķi tiem, kas ir atbildīgi par enerģijas nozari - neveikla tarifu skaidrošana var ieskandināt beigas attiecīgā ministra karjerai.

Tarifi, kapitāla piesaiste un konkurētspēja

Retāk mēs dzirdam par to, ka tarifi var būt ūdensšķirtne kapitāla ienākšanai Latvijas reģionos, un neatkarīgi, vai tas ir vietējais, vai ārvalstu kapitāls, reģionu nākotni izšķirs tas, vai kāds būs ieinteresēts tur investēt finanšu līdzekļus, radīt darbavietas un nodrošināt daudzu ģimeņu nākotni. Lēmums par kapitāla investīcijām balstās uz vairākiem faktoriem, bet vislielākajā mērā ņemot vērā dividenžu nodokļu likmi (kas ietekmē nākotnē sagaidāmo peļņu pēc nodokļiem), transporta infrastruktūru (ar kādām izmaksām ir sasniedzamas galvenās transporta artērijas, visbiežāk konteineru ostas) un enerģijas izmaksas.

Pagājušajā nedēļā biznesa uzmanība atkal bija pievērsta norisēm politiskajos gaiteņos. Nespējot nekā citādi ierobežot saslimšanu ar Covid-19 raisošā vīrusa izplatību, ministri bija atvēzējušies lemt vai nu par pilnīgu lokdaunu, vai vismaz regulējumu, ka klātienē varēs strādāt tikai ražojošie uzņēmumi.

Šķita pilnīgi aizmirsts, ka gan premjers, gan citi politiķi iepriekš vairāk vai mazāk publiski pauduši, ka vīruss tagad pamatā izplatās nevis publiskajā vidē, kur visi valkā sejas maskas, ietur distanci utt., bet gan privātos kontaktos, satiekoties tuviniekiem. Gan jau ne paši izdomāja šo tendenci, gan jau, ka vēstījumi par to nāca no tiem pašiem ekspertiem, kuri nu rosina par grēkāzi atkal definēt darba vidi, pamatā – biznesu.

DB karikatūra 

Ja valdība saka, ka visiem jāstrādā no mājām......

Bet tad jājautā – kurā brīdī tie eksperti melo un kurā brīdī kaut ko iesaka vien tāpēc, ka no viņiem vismaz kaut kādu padomu gaida? Un kāpēc gan politiķiem tik īsa atmiņa, ka tik elementāras zināšanas nelīmējas kopā ar jaunajām iniciatīvām?

Tiesa, ne to vien jau esam piedzīvojuši. Kaut kā vairs nav pārsteigums, ka atkal tika ignorēts fakts – īsti nav pierādījumu tam, ka cilvēku vairums saslimtu tieši darbā. Protams, atkal netika ņemts vērā, ka darba devēji ir vistiešākā veidā ieinteresēti, lai darbinieki nesaslimtu, jo tad būtu apdraudēta viņu uzņēmumu darbības nepārtrauktība.

Kurš var, tas jau strādā attālināti. Uzņēmumi jau tagad iegulda milzu resursus, rūpējoties par to, lai darbinieki būtu pasargāti no infekcijas, – aprīko darba iespējas mājās, veido starpsienas birojos, lai mazinātu tur strādājošo saskarsmi, iegādājas maskas, dezinfekcijas līdzekļus, uzstāda ķermeņa temperatūras attālinātas mērīšanas ierīces utt.

Šajā situācijā ir pilnīgi neloģiski noteikt kaut kādas jaunas formālas prasības tiem, kas jau izsargājas, vai likt strādāt no mājām tiem, kas to nekādi nevar, – tas tikai atkal novestu pie mēģinājumiem likumu apiet ar līkumu. Drīzāk tad varbūt beidzot varai būtu laiks ieklausīties akadēmiķa Kalviņa paustajā, ka nevis veselie jāizolē no slimiem, bet slimie no veselajiem.

Bet nē – vērojot pagājušajā nedēļā valdībā notiekošo, bija sajūta, ka daļu lēmumu pieņēmēju un viņu padomnieku pārņēmis kaut kāds komunistisks visa regulēšanas vīruss, – šķita, ka tie apsēsti ar domu, ka, ja nebūs ierēdņu instrukciju, uzņēmēji paši nepratīs pasargāt sevi un darbiniekus...

Tā kāre visu regulēt tiešām ir kaut kāda slimīga. Nevis pasaka, kā vislabāk var izsargāties no saslimšanas, un nevis vērtē pēc būtības uz šo mērķi vērstās, praksē jau ieviestās un pārbaudītās uzņēmēju iniciatīvas, bet gan raujas regulēt, kam būs strādāt, kam ne. Taču tirgus jau tagad daudzās jomās ir pārregulēts! Nu redzam, ka aizvien jauni regulētāji stājas rindā, lai dotu arī savas pamācības un prasības, kā biznesam būtu jāstrādā vai nebūtu jāstrādā. Šķiet, taisnība ir tiem, kas jau sen teica: valsts pārvalde ir pārblīvēta ar cilvēkiem, kuriem īsti nav, ko darīt, un kuri, lai to noslēptu, nemitīgi ražo visādas instrukcijas, noteikumus, prasības utt.

To, ka tieši bizness ir tas, kas uztur valsti, šādiem komunistu līdzskrējējiem, kas nu cenšas visu vēl vairāk saregulēt, laikam skolā nav mācījuši. Viņi, šķiet, iedomājas, ka nauda, kas dāsni nu tiek dalīta pabalstiem, atbalstiem, piemaksām utt., rodas kaut kur bankas pagrabos vai mistiskā kasē aiz šaura lodziņa kā padomju laikos. Valsts parādi? Šķiet, ka tikai uzņēmējiem rūp, ka valsts šajā brīdī teju vai kosmiskā ātrumā grimst aizvien lielākos parādos, jo laikam tikai uzņēmēji vislabāk apzinās, ko tas nozīmē, kad par katru aizņēmumu pēc tam gadu desmitiem jāmaksā gan pamatsumma, gan procenti. Un, jo vairāk aizņemas, jo lielāki tie maksājumi.

Un, ja pēc gadiem, kad varbūt procentu likmes vairs nebūs tik zemas, parādu atdošanai budžetā trūks naudas, tad skaidrs, ka pie varas esošie rausies celt nodokļus... Bet parādu atdošana ir tikai viena no blaknēm, mediķu terminoloģijā runājot.

Ne mazāk būtiska problēma – ja tā turpināsies (un izskatās, ka vīrusa pandēmija tik ātri vis nebeigsies), gan darba devēji, gan darba ņēmēji būs kļuvuši atkarīgi no visa veida helikopteru naudas devām. Pasakiet tad kādam vēlāk, ka viņam jāstrādā no mājām, – uzreiz prasīs speciālu ar nodokli neapliekamu piemaksu par to. Tāpat arī visādu citādu ārēju apstākļu gadījumos prasīs, lai no budžeta vai uzņēmuma kases sedz zaudējumus.

Un, jo būs nespējīgāki pašu spēkiem ķepuroties, jo aktīvāki būs pie atbalsta prasīšanas. Tāpēc, ka tagad pieradināti. Vai politiķiem būs spēks tādiem atteikt? Šaubos, ņemot vērā, cik bieži mums ir dažādas vēlēšanas. Kurš par šādu faktiski tirgus kropļošanu ar nepamatotām šķērssubsīdijām maksās?

Ar saviem nomaksātajiem nodokļiem – eksportētāji un citi, kas ar savu neatlaidību, gudrību, biznesa vadīšanas prasmi būs guvuši panākumus biznesā, tostarp izmantojot krīzi kā iespēju. Tad sakiet vēl, ka tas nav ceļš uz komunistisku līdzekļu pārdali!

Salīdzinot 2022. un 2023. gadu, Latvijā nodokļu jomā notikušas vien nelielas izmaiņas bez visaptverošas ietekmes uz iedzīvotāju ienākumiem, galvenokārt domājot par zemāku ienākumu saņēmējiem: palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums un minimālā darba alga. Arī Lietuva un Igaunija gada laika piedzīvojušas līdzīgas pārmaiņas, noskaidrots “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā.

Šogad visās trīs Baltijas valstīs ir palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums – Latvijā līdz 500 eiro, Lietuvā līdz 625 eiro, bet Igaunijā līdz 654 eiro mēnesī. Arī minimālā alga pieaugusi visās trīs valstīs, attiecīgi Latvijā līdz 620 eiro, Lietuvā līdz 840 eiro, bet Igaunijā līdz 725 eiro mēnesī. Ja ņem vērā katrā valstī piemērotos nodokļus, minimālās algas saņēmējs bez reģistrētiem apgādājamiem Latvijā “uz rokas” saņem nepilnus 535 eiro, kamēr Lietuvā 633 eiro, bet Igaunijā teju 690 eiro.

Lai novērtētu, cik konkurētspējīga šobrīd ir Latvijas un kaimiņvalstu realizētā darbaspēka nodokļu politika no darbinieka un arī darba devēja skatu punkta, “Swedbank” Finanšu institūts veicis salīdzinājuma aprēķinus diviem algu līmeņiem – 750 eiro un 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Vidējais mēneša pamatalgas pieaugums organizāciju valdes locekļiem Latvijā šogad bija visaugstākais +12,6%, kamēr Lietuvā tas bija +12,5%, bet Igaunijā +11,7%, salīdzinot ar periodu pirms gada, liecina vadības konsultāciju uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” veiktais ikgadējais Augstāko vadītāju atalgojuma pētījums.

Tajā pašā laikā, analizējot vidējo mēneša pamatalgas pieaugumu organizāciju valdes priekšsēdētājiem, vērojama atšķirīga aina – šeit augstākais pieaugums ir Lietuvā (+13,6%), kam seko Latvija (+9,2%) un Igaunija (+8,8%).

Salīdzinot gada kopējā atalgojuma izmaiņas (atalgojums ieskaitot bonusus un piemaksas) ar periodu pirms gada, pētījumā secināts, ka vidējais pieaugums valdes priekšsēdētājiem Latvijā ir +11,6%, bet valdes locekļiem +11,3%. Lietuvā tas ir +16,3% valdes priekšsēdētājiem un 14,8% valdes locekļiem, bet Igaunijā 12,0% valdes priekšsēdētājiem un 14,3% valdes locekļiem. Attiecīgi, Latvijā vērojams zemākais gada kopējā atalgojuma pieaugums gan organizāciju valdes priekšsēdētājiem, gan valdes locekļiem.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2023. gadā katrs desmitais pasaulē pārdotais ēvelētais skujkoku dēlis un dēlītis tika ražots Igaunijā. Savukārt Latvija 2023. gadā bija pasaules līdere apšu un bērza dēļu eksportā.

Grīda ir svarīgs ēku elements, un gadsimtiem ilgi Latvijā grīdu ēkas veidoja no tā paša materiāla, kurš ir zemes virsmā - smiltis vai māls. Koka grīdas bija nepieciešamas gadījumos, kad būve tika celta virs zemes virsmas līmeņa, kad tika celta vairāku stāvu ēka, arī tad, ja būve tika celta uz pāļiem - virs ūdeņiem vai purviem. Latviešu zemnieku sētās dominēja vienstāva apbūve, ēku grīdas bija no māla klona, bet koka grīdas segums plašāk ieviesās tikai 19. gadsimtā. Māju priekštelpas, kas aizņēma mājas lielāko daļu un kurā atradās pavards un dzīvoja saime, pamatnes segums līdz pat 19. gadsimta beigām tika veidots no māla klona. Koka seguma grīdas sākumā parādījās tikai no priekštelpas nodalītajā istabā vai kambaros (Augusts Bīlenšteins. Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti, Rīga, Jumava, 2021., 79.lpp.).

Ēnu ekonomika parasti nav novērojama eksportējošos uzņēmumos, bet drīzāk vietējos uzņēmumos, otrdien preses konferencē pēc valdības sēdes sacīja ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV), komentējot Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktora Arņa Saukas veikto ēnu ekonomikas pētījumu.

Premjers norādīja, ka būtu jārunā arī par izglītības stiprināšanu un to, lai nākotnē cilvēki ar labām prasmēm darba tirgū nebūtu spiesti izdzīvot, bet arī varētu strādāt ar atdevi eksportējošos uzņēmumos, kur nav izaicinājumu saistībā ar ēnu ekonomiku.

Vienlaikus ir arī jāturpina pētīt, tomēr "ir skaidrs, ka, ja cilvēkam ir laba izglītība un viņš strādā uzņēmumā, kas ir eksportējošs, tur nav ēnu ekonomikas," sacīja premjers.

Kariņš norādīja, ka vienlaikus dažādi pētījumi uzrāda nedaudz atšķirīgus rādījumus. "Šodienas Saukas kunga pētījums balstās uz aptaujām, bet vienlaikus ir arī otrs pētījums, ko veic Eiropas komisija (EK), kas balstīts uz ekonomiskajiem datiem".

Ne pirmo gadu alus tirgus Baltijas valstīs samazinās. Šī dzēriena ražotājus ir skārusi pieaugoša akcīze, reklāmas liegumi un citi stingri ierobežojumi. Rolands Viršils (Rolandas Viršilas), kas vada Carlsberg grupai piederošās alus darītavas Baltijas valstīs (Aldaris Latvijā, Saku Igaunijā un Švyturys-Utenos alus Lietuvā), apgalvo, ka šajos nemierīgajos laikos zelta vērtību iegūst eksports un sinerģija starp visām triju valstu darītavām. Tiesa, situāciju uzkarsē reģionā esošais akcīzes karš, kurā uzņēmējs saskata divus uzvarētājus un Latvijā pieņemto lēmumu nepamatotību.

Kādus laikus tagad piedzīvo alus darītāji Baltijas valstīs?

Tāpat kā citās rūpniecības nozarēs, arī mēs priecājamies par ekonomikas attīstību un pieaugošajiem patērētāju ienākumiem. Par to skaidri signalizē visās Baltijas valstīs pieaugušais augstākās klases Premium alus segments.

Patīkami, ka mūsu sabiedrība turpina stiprināt pozīcijas – kā ražotājs esam priekšgalā ne tikai Premium segmentā, bet arī vispārējā alus tirgū. Lietuvā savu tirgus daļu esam palielinājuši aptuveni par vienu procentu, Latvijā – aptuveni par 0,5 procentiem, Igaunijā saglabājam stabilu pozīciju.

Pilnīgi pretējas emocijas izraisa tas, ka dažādu ierobežojumu dēļ pēdējā gada laikā dzērienu tirgus ir samazinājies. Latvijā tika ierobežots dzēriena iepakojuma izmērs, Igaunijā kļuva stingrākas prasības attiecībā uz reklāmu, bet Lietuvā darbojamies tā sauktajā melnajā tirgū, jo šeit ir aizliegta jebkāda reklāma.

Jaunākais SSE Riga (Stockholm School of Economics in Riga) «Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs» uzrāda satraucošu tendenci, proti, pieaugot ekonomikai Latvijā turpina pieaugt arī ēnu ekonomika, informē indeksa veidotāji.

Ēnu ekonomika Latvijā 2018. gadā sasniedz 24,2% no IKP, kas ir pieaugums par 2,2% salīdzinājumā ar 2017. gadu.

Ēnu ekonomikas apjoms 2018. gadā Lietuvā ir 18,7% un Igaunijā 16,7% no IKP. Gada laikā ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pieaudzis par 0,5%, bet Igaunijā samazinājies par 1,5%.

Atbilstoši pētījuma rezultātiem, visās trīs Baltijas valstīs nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2018. gadā (līdzīgi kā 2017. gadā) ir «aplokšņu» algas, kas Latvijā veido 43.5% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā un Lietuvā attiecīgi 54,5% un 43,2%. Vidējā algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts 2018. gadā ir relatīvi līdzīga Lietuvā un Igaunijā (attiecīgi 15,5% un 16,7%), bet izteikti lielāka Latvijā (21,5%).

Starp Baltijas valstīm "Rimi" mazumtirdzniecības tīklā visdārgākās pārtikas preces ir Latvijā, bet "Maxima" tīklā - Lietuvā, liecina Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) šogad jūnijā un jūlijā apkopotā informācija.

Kopumā AREI "Rimi" tīklam apkopojumu par cenu atšķirībām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veicis par 189 izvēlētiem pārtikas produktiem. Izvēlētie produkti ietver gan pārtikas pamata grupas, gan saldumus, sāļās uzkodas un ekskluzīvākas preces, piemēram, olīvas, riekstus un avokado. Analizēto produktu vidū ir arī ietverta virkne "Rimi" zīmola produkcijas.

No kopumā 189 produktiem Latvijā 80 precēm "Rimi" veikalos ir augstākā cena starp Baltijas valstīm, kamēr 58 precēm tā ir zemākā Baltijā. Vēl 38 produktiem cena ir vidējā līmenī.

Vienlaikus Lietuvā "Rimi" veikalos no izvēlētajiem produktiem 55 ir augstākā cena Baltijā, kamēr 83 precēm tā ir zemākā Baltijā. Vidējā līmenī cena Lietuvas "Rimi" veikalos ir 36 produktiem.

35% Latvijas iedzīvotāju kredīta ņemšanu uzskata par principāli nepareizu, ar savu skeptisko attieksmi lielā mērā pārspējot savus ziemeļu un dienvidu kaimiņus, liecina Kantar Emor veiktā aptauja.

Par to, ka Latvijas iedzīvotāju attieksme pret aizņemšanos nav tikai vispārīga, liecina viņu nodomi – Latvijā ir vismazāk cilvēku, kas plāno ņemt kredītu tuvāko divu gadu laikā. Ja Latvijā šādu rīcību apsver 39% aptaujāto, tad Lietuvā 56% respondentu plāno aizņemties tuvākajos divos gados.

Kantar Emor pētījumu eksperts Aivars Voogs skaidro, ka ir grūti pateikt, kāpēc attiecībā pret aizņemšanos latvieši ir skeptiskāki nekā viņu kaimiņi.. «2008. un 2009. gada ekonomiskā krīze skāra Latviju un tās bankas cieta nedaudz spēcīgāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Tas varētu būt viens no piesardzības iemesliem,» norāda A.Voogs. «Tomēr aptauja atklāj vēl kādu nozīmīgu detaļu – 22% no aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem savu finansiālo problēmu risināšanai ir izmantojuši ātros kredītus. Lietuvā un Igaunijā šis skaits ir attiecīgi 13% un 6%.»

Lietuvas valsts dzelzceļa uzņēmuma «Lietuvos geležinkeliai» ģenerāldirektors Mants Bartuška un Polijas naftas koncerna «Orlen» vadītājs Daniels Obajteks otrdien ieklāja simbolisku sliedi atjaunojamajā dzelzceļa posmā starp uzņēmumam «Orlen Lietuva» piederošo Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu Lietuvā un Reņģi Latvijā, kas tika izjaukts pirms desmit gadiem, kā arī parakstīja vienošanos par abu kompāniju sadarbību.

Šī vienošanās paredz, ka «Lietuvos geležinkeliai» turpmāk vedīs «Orlen» meitasuzņēmuma «Orlen Lietuva» kravas uz Poliju. Līdz šim Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmuma produkciju «Lietuvos geležinkeliai» pārvadāja tikai Lietuvas teritorijā.

Kā preses konferencē Mažeiķos uzsvēris Lietuvas satiksmes ministrs Roks Masjulis, sliedes ielikšanai Mažeiķu-Reņģes posmā ir simboliska nozīme, jo tā apliecina, ka pārvarēta agrākā nesaprašanās starp «Lietuvos geležinkeliai» un «Orlen».

«Šī nesaprašanās un sliežu ceļa izjaukšana pirms daudziem gadiem ne tikai izraisīja «Orlen Lietuva» un «Lietuvos geležinkeliai» konfliktu, bet arī aptumšoja mūsu valstu attiecības,» viņš piebildis.

Aizvadot veiksmīgāko darbības pusgadu, "Latvenergo" meitasuzņēmums "Elektrum Lietuva" šogad ir ievērojami – 2,5 reizes vairāk – audzējis ieņēmumus un par 73 % palielinājis klientu skaitu.

Tādējādi "Latvenergo" kopējos darbības rezultātus pozitīvi ietekmē ienākumi, kas gūti no elektroenerģijas un dabasgāzes, kā arī saules enerģētikas un elektroauto uzlādes risinājumu tirdzniecības kaimiņvalstī Lietuvā.

"Latvenergo" koncerna meitasuzņēmuma "Elektrum Lietuva" ieņēmumi 2023. gada pirmajā pusgadā sasniedz gandrīz 177 miljonus eiro un ir 2,5 reizes lielāki nekā attiecīgajā 2022. gada periodā (68 miljoni eiro). Savukārt par 73 % gada laikā audzis klientu skaits, kuri izmanto uzņēmuma pakalpojumus elektroenerģijas un gāzes piegādei, saules elektrostaciju, uzlādes punktu ierīkošanai, apkures sistēmu risinājumiem, un sasniedz 166 tūkstošus.

Latvenergo koncerna stratēģisko mērķu sasniegšanā par jaunu AER jaudu izveidi līdz 2030. gadam sperts būtisks solis. Koncerna meitasuzņēmums Elektrum Lietuva sāk attīstīt vēja parku Lietuvā ar jaudu līdz 15 megavatiem.

Latvenergo ar meitasuzņēmumu Elektrum Lietuva sper soli vietējā vēja enerģijas tirgū ar savu pirmo vēja parku Lietuvā. Uzņēmums no privātiem attīstītājiem iegādātā projektā būvēs vēja parku ar jaudu līdz 15 megavatiem (MW) Akmenes rajonā, kurā plāno ieguldīt 30 miljonus eiro. Koncerna stratēģiskie mērķi paredz vēl vairāk stiprināt zaļās enerģijas ražošanu, attīstot saules un vēja enerģijas projektus ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā.

Koncerna aktuālās stratēģijas periodā līdz 2026.gadam plānots uzbūvēt līdz 600 megavatu (MW) atjaunīgo resursu jaudas, līdz 2030. gadam ap 2000 MW apmērā."Šobrīd Baltijas valstīs notiek intensīva sacensība par jaunu AER jaudu izbūvi, kurā par lieliem plāniem ir ziņojušas arī kaimiņu enerģētikas kapitālsabiedrības. Latvenergo mērķis ir iespējami ātri un efektīvākajā veidā radīt valstij paliekošas vērtības un apsteigt ārējās intereses mūsu zemē. Līdzās saules enerģijas projektiem Lietuvā top arī pirmais Latvenergo koncerna meitasuzņēmuma Elektrum Lietuva vēja enerģijas parks. Nākotnē kopā ar Latvijā īstenotajiem vēja parku projektiem tas būs būtisks ieguldījums ne tikai saražotās elektroenerģijas daudzumā, bet arī mūsu reģiona energoneatkarībā. Būtiski, ka ienākumi no šī parka plūdīs uz Latviju," saka Mārtiņš Čakste, AS "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs.