Publiskajā telpā daudz tiek diskutēts par pašreizējo elektroenerģijas pārvades tīklu – kāda ir tā kapacitāte, vai mums ar to pietiek un cik lielā mērā to paplašināt.
Tīkla attīstībā koncentrējamies uz esošās infrastruktūras uzlabošanu un jaunu starpvalstu savienojumu izveidi, taču, ja analizējam un prognozējam attīstības tendences plašākā reģionā, šāda pieeja ir pārāk lokāla. Pašreiz vēl katra valsts veido savu redzējumu un nav vienprātības pat starp iesaistītajām ministrijām un pārvades operatoru Latvijā. Baltijas enerģijas tirgus integrācijas plānā (BEMIP), gatavojot elektrotīklu sinhronizācijas tehnisko scenāriju, Latvija iekļāvusi mērķi līdz 2030.gadam no atkrastes vēja iegūt 0,4 GW, taču industrija un investori prognozē, ka jaudas būs krietni lielākas. Tātad nozare nav tikusi ņemta vērā, un būs nepieciešams daudz spēcīgāks pārvades tīkls. Ja jau saprotam, ka pārvades tīkls tiks pilnveidots, protams, ekonomiski pamatoti un pārdomāti, kādēļ jau uzreiz to nedarīt ar ambiciozāku nākotnes skatījumu? Mums jāatbalsta Baltijas supertīkla (supergrid) izveide, ņemot par piemēru Ziemeļjūru, kur deviņas reģiona valstis ir apvienojušās Ziemeļjūras enerģētikas sadarbības padomē (North Seas Energy Cooperation) ar mērķi koordinēt atkrastes vēja enerģijas plānus, likumdošanas iniciatīvas un veidot vienotu tīklu, kas savienotu atkrastes vēja parkus ar enerģijas salām un sauszemi.
Ideja par Baltijas elektroenerģijas pārvades supertīklu ir aktuāla jau pāris gadus – Baltijas jūras valstu pārvades sistēmas operatori (PSO) 2020. gada nogalē noslēdza sadarbības memorandu par atkrastes vēja parku attīstības veicināšanu. Iniciatīvas nosaukums ir Baltijas atkrastes tīkls (Baltic Offshore Grid) jeb supertīkls. Tā ideja savā ziņā ir alternatīva līdz šim klasiskajai pieejai par divu valstu savienošanu. Supertīkls sastāvētu no atkrastes vēja parkiem, augstsprieguma maiņstrāvas un līdzstrāvas kabeļiem, atkrastes augstsprieguma apakšstacijām, ūdeņraža elektrolīzeriem un sauszemes līnijām, kas uzstādītas Baltijas jūrā un savienojas ar reģiona valstīm. Nozīmīga supertīkla sadaļa ir enerģijas uzkrātuves jeb enerģijas salas – savienojumu vietas tīklā, kurās tiek attīstīti elektroenerģijas pārveidošanas un uzkrāšanas risinājumi, kas kalpo kā būtisks tīkla sabalansēšanas un drošības mehānisms. Tā visa mums var iztrūkt, neattīstot pilnvērtīgu tīklu.
Supertīkla ieguvēji būs visi, kas tam būs pieslēgti. Baltijas jūras atkrastes vēja potenciāls kopā ir vairāk nekā 90 GW, Latvijas gadījumā – 15 GW, kas gadā saražotu 10 reižu vairāk elektroenerģijas nekā Latvija šobrīd patērē. Supertīkla izveide un sasaiste ar vēl plašāku Eiropas tīklu patiesībā ir Latvijas kritiska nepieciešamība, lai iepriekš pieminēto potenciālu izmantotu pilnvērtīgi un saražoto elektroenerģiju eksportētu uz zonām, kur tās pieprasījums vienmēr ir liels, piemēram Poliju un Vāciju. Tāpat neaizmirsīsim par reģiona mērķi izkļūt no Krievijas enerģētiskās ietekmes zonas. Desinhronizācija, pie kā šobrīd strādā Baltijas valstu un Polijas PSO, ir tikai pirmais solis ceļā uz to, un supertīkla izveide palīdzētu šo enerģētiskās neatkarības mērķi sasniegt.
Nupat piedzīvojām strauju elektroenerģijas cenu kāpumu, kas lika pārdomāt plānoto enerģētikas nozares attīstības ceļu, taču tagad izskatās, ka esam no krīzes izkļuvuši un maz ko aizgūstam nākotnei. Jā, pašpatēriņam Latvijas elektroenerģijas pārvades tīkla jaudas ir pietiekamas, taču tas nedrīkst atturēt attīstību. Vietējās elektroenerģijas patēriņš vienmēr būs zemāks nekā varam saražot, realizējot Latvijas atjaunīgās enerģijas izmantošanas potenciālu. Latvijas lielākais ieguvums no supertīkla būtu tieši iespēja kļūt par elektroenerģijas eksportētājvalsti – tas pavērtu plašāka tirgus iespējas. Un arī patērētāji un sabiedrība kopumā būtu ieguvēji, jo plašāks tīkls palielina konkurenci, kas, savukārt, pazemina elektroenerģijas cenas. Turklāt, atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas projekti investoriem ir svarīgi, lai vispār būtu kur saražoto elektroenerģiju novadīt, tādēļ supertīkla veidošana uzlabotu reģiona investīciju piesaisti.
Elektroenerģijas ražošana no atjaunīgajiem resursiem visā Eiropā attīstās un turpinās attīstīties – tas ir neizbēgami. Tāpat mainās elektroenerģijas sistēmas kopumā – tās paliek decentralizētākās un daudzslāņainākas, attīstās un mainās tīklu izbūves un pārbūves principi. Ņemot vērā atjaunīgo resursu specifiku – mainīgumu, līdz ar tīkla attīstību neizbēgami attīstīsies arī elektroenerģijas balansēšanas tirgus. Pārvades tīkla savienojumu krustpunktos var attīstīties ļoti dažādi elektroenerģijas uzkrāšanas un balansēšanas tehnoloģiskie risinājumi, infrastruktūra un, līdz ar to, iesaistīto operatoru piedāvātie pakalpojumi balansēšanas tirgus dalībniekiem, kas arī var būt ļoti dažādi. Jo attīstītāks tīkls, jo plašākas iespējas attīstīt balansēšanas risinājumus. To var nosaukt par supertīkla blakusproduktu, un arī balansēšanas tirgus attīstība sniedz iespēju Latvijai iesaistīties tajā un attīstīt jaunu pakalpojumu nišu.
Lai supertīkla ideja īstenotos praktiski, vispirms ir jāveido un jānostiprina Latvijā visu svarīgāko iesaistīto pušu vienota apziņa, ka šāda tīkla izveide un dalība tajā ir nepieciešama. Mēs varam būt nozīmīga Baltijas supertīkla daļa, un tas ir neizbēgams solis, lai pilnvērtīgi izmantotu savu atjaunīgās enerģijas ražošanas potenciālu. Latvijai jāiesaistās kā aktīviem procesa virzītājiem un dalībniekiem, nesamierinoties ar "mums ar šīm jaudām pietiek" pozīciju, kas, teorētiski, nav slikta, taču, ja izvērtējam izvēles cenu (opportunity cost), tad zaudējumi var būt ļoti augsti. Enerģētikā ik pa 8-10 gadiem piedzīvojam kādu krīzi. Neizmantojot atjaunīgās enerģijas potenciālu un visu ar to saistīto pilnvērtīgi, atsakāmies no reģiona vadošā spēlētāja lomas visas Eiropas elektroenerģijas tirgū un no iespējām sagatavoties nākamajām krīzēm, veidojot elektroenerģijas drošības risinājumus.
