Lai gan šobrīd biežāk minētās izdevumu pozīcijas, kurām Latvijas iedzīvotāji no saviem ikmēneša ienākumiem tērē visvairāk, ir pārtikas un mājsaimniecības preču iegāde (90%), maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem (75%), ar transportu saistīti izdevumi (56%), kā arī aizņēmumu apmaksa (37%), domājot par vecumdienām, cilvēki vēlētos, lai viņiem būtu līdzekļi veselības stiprināšanai (54%), ceļojumiem (52%), bērniem un mazbērniem (40%), kā arī kultūras un atpūtas pasākumu apmeklēšanai (33%) un hobijiem (21%).

Tā rāda jaunākā Swedbank pētījuma dati par iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas paradumiem un plāniem pensijas gados.

Domājot par iztiku vecumdienās, 70% iedzīvotāju joprojām paļaujas uz valsts nodrošināto vecuma pensiju. Katrs trešais (29%) paļaujas uz darba algu, jo plāno turpināt darba gaitas arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Savukārt katrs ceturtais respondents (25%) norādījis, ka, sasniedzot pensijas vecumu, plāno paļauties uz bērnu vai citu tuvinieku finansiālu atbalstu. 24% iedzīvotāju norādījuši, ka vecumdienās paļausies uz izmaksām no privātās (3.pensiju līmeņa) pensijas uzkrājumiem. Savukārt 20% norādījuši, ka plāno piedzīvot pārtikušas vecumdienas, iztiekot no cita veida finanšu uzkrājumiem. 12% paļaujas uz sociālo pabalstu nodrošinājumu. Savukārt 6% respondentu plāno iztikt no ienākumiem, kas gūti pēc kāda nekustamā īpašuma pārdošanas. 5% iedzīvotāju plāno piedzīvot pārtikušas vecumdienas, iztiekot no ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar vērtspapīriem un akcijām. 11% aptaujāto norādījuši, ka nedomā, no kādiem līdzekļiem dzīvos, sasnieguši pensijas vecumu.

Līdz ar ekonomiskās situācijas stabilizēšanos, bezdarba samazināšanos un ienākumu pieaugumu, pēdējos gados palielinājies arī iedzīvotājiem pieejamais naudas līdzekļu apjoms, liecina Swedbank veiktais paaudžu pētījums.

Tajā pašā laikā pētījums uzrāda, ka liela daļa (34%) Latvijas iedzīvotāju aizvien dzīvo no algas līdz algai jeb nauda pietiek tikai ikdienas vajadzību segšanai. Vēl piektdaļa (20%) savu finanšu situāciju raksturo kā svārstīgu - izdevumi regulāri pārsniedz ieņēmumus un biežāk sanāk aizņemties, nekā atlicināt naudu uzkrājumiem. Savukārt nepilna trešdaļa (28%) cilvēku savas finanses vērtē kā stabilas, un viņiem periodiski ir iespēja veikt arī uzkrājumus, bet tikai 18% spēj pilnībā sabalansēt ieņēmumus ar izdevumiem un veidot uzkrājumus. Vaicāti, kam šobrīd novirzītu papildus brīvi pieejamus 20 līdz 50 eiro mēnesī, visbiežākā atbilde ir par labu kādam pirkumam, nevis uzkrājuma veidošanai.

Domājot par savām vecumdienām, šogad Latvijas iedzīvotāju noskaņojums kļuvis ievērojami pozitīvāks un visbiežāk tās tiek saistītas ar dzīvošanu savam priekam, liecina Swedbank veiktais paaudžu pētījums.

Trešdaļa strādājošo vecumdienās plāno būt sociāli aktīvi un baudīt to, kam šobrīd neatliek laika (32% salīdzinājumā ar 22% pērn), kā arī plāno strādāt un darboties savam priekam (31% salīdzinājumā ar 27% pērn). Tikmēr katrs ceturtais plāno turpināt darba gaitas, lai varētu izdzīvot un segt visus nepieciešamos izdevumus (26%). Savukārt, tie, kas neplāno strādāt, uzskata – dzīvos pieticīgi, jo visticamāk ienākumi būs ļoti zemi (24%).

Kopumā 76% iedzīvotāju labprāt turpinātu strādāt arī pensijas vecumā, un aptuveni pusei saistošs šobrīd šķistu pusslodzes darbs. Zīmīgi, ka piektdaļa apzinās – algots darbs pensijas vecumā būs finansiāla nepieciešamība. Protams, jaunāko paaudžu skats uz darba gaitu turpināšanu ir daudz pozitīvāks, ko nosaka vēlme palikt apritē un būt cilvēkos (47%), kamēr pirmspensijas vecumā vēlme strādāt mijas ar bažām par savām spējām to darīt (31%). Vienlaikus optimistiskāk noskaņoti par savām vecumdienām ir tie, kuri jau veido pensijas uzkrājumus – viņi daudz biežāk vecumdienās sevi redz strādājam savam priekam.

Līdz ar ekonomikas augšupeju, uzlabojusies arī Latvijas iedzīvotāju finanšu rezerve, liecina Swedbank apkopotie dati.

Teju piektdaļai (17%) ir izdevies izveidot uzkrājumu trīs un vairāk algu apmērā (par 2% punktiem vairāk nekā pērn), savukārt katram desmitajam tas ir vienas līdz trīs algu robežās. Savukārt nekādu iekrājumu nav salīdzinoši nelielai sabiedrības daļai – 7%.

Pārējā iedzīvotāju daļa, aptuveni divas trešdaļas sabiedrības jeb 67% atzīst, ka viņu uzkrājums vērtējams apmēram vienas vidējās mēnešalgas apmērā. To, ka kopumā uzkrājumu veidošanas disciplīna pamazām uzlabojas, apstiprina arī paši iedzīvotāji. 53% aptaujāto norāda, ka veido uzkrājumus dažādiem mērķiem, turklāt pēdējo divu gadu laikā piektdaļa (19%) ir spējusi uzkrājumiem novirzīt vairāk naudas, nekā līdz šim, savukārt trešdaļa (34%) līdzšinējā apmērā.

Rūpes par vecumdienām vairākums Latvijas iedzīvotāju vēl aizvien pārliek uz valsts pleciem. Tikai 28% uzskata, ka par savām vecumdienām cilvēkiem būtu jāparūpējas pašiem.

Tā tvīto socioloģisko aptauju veicējas – firmas SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Tā tiešām nav laba ziņa, jo tas nozīmē, ka pieaugušie uzvedas un domā kā mazi bērni, kuri uzskata, ka mammai ir jārūpējas, lai būtu tīras zeķes, ko vilkt, un lai istabas stūros nerēgotos zirnekļu tīkli. Pie šādas attieksmes nav jābrīnās, ka niecīgs Latvijas iedzīvotāju īpatsvars veido uzkrājumus vecumdienām.

Es saprastu, ja aptaujas dati liecinātu, ka cilvēki vēlas uzkrāt pensijas gadiem, taču pašreizējie ienākumi to neatļauj. Taču, ja 70% respondentu, no kuriem taču visi nav mazturīgi, domā, ka par viņu vecumdienām jārūpējas valstij, nevis pašiem, tad šķiet, ka piepildīsies prognozes, ka pēc 20 – 30 gadiem Latvija būs pārpilna ar nabadzīgiem pensionāriem. Turklāt publiskajā telpā tiek gana daudz uzsvērts, ka valsts fondētie 1. un 2. pensiju līmeņi nodrošinās vien 40% no bruto darba algas. Pārējais jāpiekrāj pašiem. Lai motivētu cilvēkus to darīt, uzkrājumiem vecumdienām tiek piemērots attaisnoto izdevumu princips.

Ikviens cer uz pārtikušām vecumdienām, ko beidzot pavadīt, pelnīti atpūšoties un nesatraucoties par savu finansiālo situāciju. Tomēr šobrīd Latvijā pensija veido tikai ap 40% no iedzīvotāju pirmspensijas ienākumiem, un prognozes liecina, ka, līdzšinējām tendencēm būtiski nemainoties, tās apmērs noslīdēs līdz 30%, kas ir būtisks ienākumu kritums.

Pieņemot izskanējušās iespējamās izmaiņas likumdošanā, kas paredz pensiju 2. līmeņa iemaksu samazinājumu par 33%, šobrīd strādājošo Latvijas iedzīvotāju cerības uz finansiāli drošām vecumdienām tiktu būtiski ietekmētas, ievērojami samazinot pensijas uzkrājumu. Ja 2022. gadā vidēji uz 1000 cilvēkiem darbspējas vecumā (15-64 gadi) bija 360 personas, kas sasniegušas pensionēšanās vecumu, tad prognozēts, ka 2040. gadā šis skaits palielināsies līdz 492 personām, savukārt 2050. gadā tie būs jau 572 cilvēki jeb par aptuveni 60% vairāk nekā pašreiz. Šādām demogrāfiskās slodzes prognozēm piepildoties, būtiski pasliktināsies valsts spēja nodrošināt pienācīgu 1. līmeņa pensiju apmēru.

Ekonomikā daudz kas ir atkarīgs no iedzīvotāju gaumes, garastāvokļa un nākotnes redzējuma, tādēļ ekonomisti (un ne tikai) rūpīgi seko līdz sabiedrības viedokļu aptaujām, kā arī dažādiem iedzīvotāju redzējuma jeb noskaņojuma rādītājiem. Tas uzskatāmi bija vērojams saistībā ar vienu no 2016. gada aktuālajiem notikumiem – Apvienotās Karalistes referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības jeb Brexit. Jau krietnu laika periodu pirms paša referenduma norises Apvienotajā Karalistē tika veiktas neskaitāmas aptaujas, cenšoties prognozēt referenduma iznākumu.

Sabiedrības viedokļu aptaujas parasti ietver šauru jautājumu klāstu (piemēram, jau minētais Brexit), tādēļ, analizējot ekonomiskās attīstības tendences kopumā, ir nepieciešams plašāks ieskats par to kā sabiedrība vērtē ekonomikas pašreizējo stāvokli un tās tālāku attīstību. Šādu ieskatu sniedz noskaņojuma jeb konfidences rādītāji, kas ir iecienīti ne tikai to plašā klāsta un publicēšanas regularitātes dēļ (lielākā daļa rādītāju tiek publicēti reizi mēnesi), bet arī tādēļ, ka tie sniedz detalizētas atbildes par sabiedrības gaidām. Īpaši populāri ir patērētāju noskaņojuma rādītāji, kas atspoguļo sabiedrības redzējumu par nākotnes ienākumu (ne)stabilitāti un ekonomikas attīstību kopumā. Tie būtībā darbojās kā termometrs, kas mēra ekonomikas temperatūru un brīdina par atdzišanas un pārkaršanas riskiem. Ja iedzīvotāju nākotnes redzējums ir pozitīvs, tie nebaidīsies ienākumus atgriezt ekonomikā - patērējot un investējot. Savukārt situācijās, kad iedzīvotāji nākotnē raugās ar bažām, tie var uz laiku atteikties no noteiktu preču un pakalpojumu patēriņa, un piesardzības vadīti veidot uzkrājumus, kas kalpotu kā drošības spilvens nebaltām dienām. Tādējādi informācija par patērētāju noskaņojumu var palīdzēt izprast valsts ekonomisko situāciju, kā arī prognozēt tās tālāku attīstību. Lai saprastu, cik noderīgi ir patērētāju noskaņojuma rādītāji Latvijā, šajā rakstā centīšos rast atbildi uz jautājumu: vai patērētāju noskaņojuma rādītājus Latvijā var saukt par ekonomikas termometru?

Pēdējo desmit gadu laikā būtiski palielinājusies Latvijas iedzīvotāju pārliecība par uzkrājumu nepieciešamību – šobrīd jau 69% iedzīvotāju uzskata, ka ir svarīgi veidot uzkrājumus nebaltai dienai, kamēr 2011. gadā šādu viedokli pauda vien 55 %.

Tajā pašā laikā ceturtdaļai jeb 26 % Latvijas iedzīvotāju nav vispār nekādu finanšu rezervju, liecina "Swedbank" Finanšu Institūta veiktā aptauja.

Galvenais šķērslis, kāpēc daļa iedzīvotāju neveic uzkrājumus, likumsakarīgi, ir nepietiekami ienākumi, ko kā galveno iemeslu norādījuši 75 % aptaujāto, kuriem nav nekādu finanšu rezervju. Vienlaikus katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs atzinis, ka drīzāk dod priekšroku naudas tērēšanai, bet vēl tikpat lielai daļai grūtības sastāda ilgtermiņa plānošana un gaidīšana, līdz no nelielajām atlicinātajām summām laika gaitā izveidosies ievērojams uzkrājums.

Neatkarīgi no ienākumu apmēra lielākā daļa (67 %) aptaujāto sliecas piekrist apgalvojumam, ka vismaz 10 % no ienākumiem tērēt varētu prātīgāk. Kā rāda veiktās aptaujas dati, šobrīd Latvijā sasniegts vēsturiski augstākais uzkrājumu veidotāju īpatsvars sabiedrībā un lielākajai daļai – 74 % iedzīvotāju – ir izveidotas finanšu rezerves.

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Finanšu pratības indeksam, ko janvārī publiskoja Finanšu un kapitāla tirgus komisija, būtu vajadzējis daudz vairāk saviļņot sabiedrisko domu un izraisīt lielākas diskusijas, nekā tas reāli notika.

Pieredzei no iepriekšējās krīzes, kad dienas laikā daudzi cilvēki palika bez darba un ienākumiem, būtu vajadzējis radīt būtisku uzkrāšanas prasmes pieaugumu, un tomēr – nekā. Taču skaitļi ir nežēlīgi un satraucoši – Latvijā joprojām teju puse – 48% – no iedzīvotājiem neveido nekādus uzkrājumus. Turklāt laikā kopš 2014. gada šī proporcija nav mainījusies. Savus izdevumus gadījumā, ja zaudētu ienākumus, 31% iedzīvotāju nespētu segt pat mēnesi (!). Vēl 30% varētu iztikt nedaudz vairāk kā mēnesi. Un tālāk?

Šiem datiem būtu jāuztrauc ne tikai finanšu iestādes, kam reizēm tiek piedēvēta savtīga ieinteresētība, bet arī valdību. Ko kaut vai nelielas krīzes gadījumā darīs šie cilvēki bez jebkādiem uzkrājumiem? Prasīs valdībai pabalstus un jaunas "simtlatnieku" programmas.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2023. gadā katrs desmitais pasaulē pārdotais ēvelētais skujkoku dēlis un dēlītis tika ražots Igaunijā. Savukārt Latvija 2023. gadā bija pasaules līdere apšu un bērza dēļu eksportā.

Grīda ir svarīgs ēku elements, un gadsimtiem ilgi Latvijā grīdu ēkas veidoja no tā paša materiāla, kurš ir zemes virsmā - smiltis vai māls. Koka grīdas bija nepieciešamas gadījumos, kad būve tika celta virs zemes virsmas līmeņa, kad tika celta vairāku stāvu ēka, arī tad, ja būve tika celta uz pāļiem - virs ūdeņiem vai purviem. Latviešu zemnieku sētās dominēja vienstāva apbūve, ēku grīdas bija no māla klona, bet koka grīdas segums plašāk ieviesās tikai 19. gadsimtā. Māju priekštelpas, kas aizņēma mājas lielāko daļu un kurā atradās pavards un dzīvoja saime, pamatnes segums līdz pat 19. gadsimta beigām tika veidots no māla klona. Koka seguma grīdas sākumā parādījās tikai no priekštelpas nodalītajā istabā vai kambaros (Augusts Bīlenšteins. Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti, Rīga, Jumava, 2021., 79.lpp.).

Latvijas pensiju sistēma pērn atzīta par septīto ilgtspējīgāko pasaulē, tomēr AS Swedbank veiktā sabiedriskā domas aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāji drīzāk ir skeptiski noskaņoti par pensiju sistēmas ilgtspēju un 10 baļļu skalā to novērtē ar 5 ballēm.

Savukārt iedzīvotāju gaidas par pārtikušām vecumdienām nemazinās, gluži pretēji – aizvadīto piecu gadu laikā tās būtiski augušas. Šogad 80% iedzīvotāju darbspējīgā vecumā uzskata, ka viņu nākotnes pensijai vajadzētu būt vismaz 3/4 apmērā no līdzšinējās algas. Pirms pieciem gadiem tā uzskatīja 71% aptaujāto. Naudas izteiksmē tie ir vidēji 885 eiro, taču šobrīd vecuma pensijas vidējais apmērs ir vien 279 eiro mēnesī, un iedzīvotāju izpratne par individuālo atbildību pensijas veidošanā attīstās lēni, iezīmējot būtisku plaisu starp šodienas un nākotnes pensionāru, norāda eksperti.

AS Swedbank Atklātais pensiju fonds valdes loceklis Kristaps Kopštāls uzsver, ka Latvijas iedzīvotāji dzīvo labklājības ilūzijā – šobrīd darbspējīgie neasociē sevi ar esošajiem pensionāriem un cer uz pārtikušām vecumdienām, kad daudz ceļos, sportos un baudīs kultūru. Situāciju satraucošu dara fakts, ka visbiežāk uzkrājumu veidošana vecumdienām tiek atlikta uz nenoteiktu laiku, kas rada bažas par Latvijas iedzīvotāju spēju nodrošināt tādas vecumdienas, par kādām tie sapņo.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Pēdējo 12 mēnešu laikā uzkrājumu apjoms audzis trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, tomēr vien 3% aptaujāto uzkrātā naudas summa palielinājusies būtiski, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā aptauja. Kopumā, lai gan lielākajai daļai mājsaimniecību ir izveidoti uzkrājumi, vairumā gadījumu tie ir nelieli un nodrošinātu iztiku ne ilgāk kā vienu mēnesi.

Saskaņā ar aptaujas datiem uzkrājumus veido 78% Latvijas iedzīvotāju. Liela daļa (42%) atzinuši, ka iekrātās naudas apjoms ļautu segt ikdienas izdevumus labākajā gadījumā vienu mēnesi. Ilgākam laika periodam, proti, aptuveni 3 mēnešiem, uzkrājumu pietiktu vien 16% aptaujāto. Tiesa, pozitīvi vērtējams fakts, ka piektajai daļai (20%) to būtu gana, lai iztiktu pusgadu vai pat ilgāk. Tajā pašā laikā teju tikpat lielai daļai Latvijas mājsaimniecību (22%) uzkrājumu nav vispār.

«Lai gan pēdējā gada laikā Latvijā piedzīvota ekonomiskā izaugsme un kopējais atalgojuma līmenis audzis, jāņem vērā arī cenu līmeņa pieaugums, kas atstājis ietekmi uz naudas faktisko vērtību. Pēc statistikas datiem redzams, ka pieaugums ienākumu pusē bijis straujāks par izmaksu kāpumu, nodrošinot mājsaimniecību kopējās pirktspējas palielināšanos. Samaksājot «inflācijas nodevas», iedzīvotāju atlikums maciņā ir pozitīvs – vairāk varam atļauties iztērēt un arīdzan atlicināt uzkrājumiem. Kamēr daļai Latvijas iedzīvotāju ikmēneša ienākumu līmenis ir zems un uzkrājumu veidošana gluži objektīvu iemeslu dēļ nav prioritāte, citiem joprojām nav izveidojies paradums uzkrāt – tā vietā brīvie līdzekļi tiek novirzīti dzīves vides labiekārtošanai, ceļošanai vai dažādu statusa lietu iegādei,» norāda Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.

Pensiju sistēmas Baltijas valstīs nereti tiek uzskatītas par ļoti līdzīgām, taču līdzīgas sistēmas ne vienmēr nozīmē arī līdzīgu rezultātu. Atšķirību ir samērā daudz un tās ir būtiskas – sākot ar veikto pensiju iemaksu apmēru un atšķirīgām nodokļu politikām, beidzot ar iedzīvotāju kopējo noskaņojumu un vēlmi plānot savus uzkrājumus vecumdienām.

Ar 2% obligātajām valsts iemaksām pensiju 2.līmenī pārtikušām vecumdienām nesakrās

Pirmā būtiskā atšķirība pensiju sistēmās ir tā, ka Igaunijā un Latvijā pensiju 1. un 2. līmenī kopā tiek novirzīti 20% no bruto darba samaksas, kamēr Lietuvā - 26,3%. Tomēr vidējā vecuma pensija ir visaugstākā Igaunijā, proti, aptuveni 390 eiro mēnesī, Latvijai – 295 eiro un Lietuvai - 265 eiro mēnesī.

Svarīgi atzīmēt, ka iemaksas pensiju 2.līmenī Igaunijā ir 6%, no kuriem 2% iemaksā pats klients no savas bruto algas. Latvijā kopējais pensijas iemaksas apmērs ir tāds pats - ir 6%, kas pilnībā ir finansēts no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Taču Lietuvā iemaksas ir noteiktas pēc tā dēvētās “2%+2%+2%” formulas. Proti, vismazākā iemaksa 2% apmērā tiek veikta, kad pats cilvēks neizvēlas piemaksāt papildus 2% no savas bruto algas. Taču gadījumā, ja klients izvēlas novirzīt 2% no savas bruto algas papildus valsts nodrošinātajiem 2%, valsts papildus piemaksā 2%, tādējādi kopējām iemaksām sasniedzot 6%.

Lai arī uzkrājumu līmenis Baltijas valstu vidū ir atšķirīgs, tomēr katrā no tām ir iedzīvotāji bez uzkrājumiem un vidējais uzkrājumu apjoms joprojām ir salīdzinoši mazs, liecina jaunākais Swedbank Privātpersonu finanšu institūta veiktais Baltijas mēroga pētījums.

Pirmajām ekonomiskās situācijas atlabšanas pazīmēm nevajadzētu kalpot par iemeslu atlikt uzkrājumu veidošanu un norāda uz īpašiem izaicinājumiem uzkrājumus neveidojošo iedzīvotāju attieksmē.

Baltijas valstu starpā visaugstākais uzkrājumu līmenis ir Igaunijā, bet viszemākais – Latvijā. Kopumā 78% Igaunijas, 61% Lietuvas un tikai 46% Latvijas iedzīvotāju atzina, ka viņiem ir vismaz nelieli uzkrājumi. Uzkrāto līdzekļu summas ir salīdzinoši nelielas visās trijās valstīs un vairumā gadījumu nepārsniedz 1000 eiro.

Vairums iedzīvotāju – 82 līdz 92% respondentu visās trīs valstīs piekrīt tam, ka veidot uzkrājumus ir svarīgi. Kopumā iedzīvotāji, īpaši Lietuvā, arī vēlētos veidot lielākus uzkrājumus, tomēr nesaskata tādu iespēju. Naudas trūkums tiek minēts kā galvenais uzkrājumu neveidošanas iemesls visās Baltijas valstīs. Tikai 21% Igaunijas, 15% Lietuvas un 12% Latvijas iedzīvotāju apgalvo, ka varētu atļauties sākt krāt vai uzkrāt vairāk nekā to dara šobrīd. Tajā pat laikā apmēram puse iedzīvotāju (nedaudz mazāk Igaunijā) nožēlo savu pagātnes rīcību un vēlētos, lai būt uzkrājuši vairāk, tādējādi norādot uz krāšanas disciplīnas trūkumu, informē Swedbank.

Uzkrājumu veidošanas kultūra Latvijā joprojām ir ļoti mazattīstīta. Šobrīd Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi dzīvības apdrošināšanas produktos kopumā veido 400 miljonus eiro (kopā ar juridisko personu iemaksām), kas ir vien 11% no pensiju otrajā līmenī uzkrātajiem vairāk nekā 3 miljardiem eiro, un katru gadu uzkrājumi pieaug par mazāk nekā 10%.

2017. gadā SEB banka veica iedzīvotāju aptauju ar mērķi noskaidrot, cik finansiāli aizsargāti viņi jūtas. Secinājumi nebija iepriecinoši – 39% aptaujāto atzina, ka viņiem vispār nav nekādu uzkrājumu, bet 17% cilvēku uzkrājumu pietiktu ne vairāk kā mēnesim. Šajā situācijā iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus noteikti ir būtiska papildu motivācija iedzīvotājiem veidot uzkrājumus. Ja būs iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus par ieguldījumiem jebkurā Latvijā reģistrētā ieguldījumu fondā, ja ieguldītājs slēdz līgumu par ieguldījumu veikšanu vismaz 10 gadu garumā, arī tā būs laba motivācija uzkrājumu veidošanai.

Valstij kopā ar darba devējiem un finanšu sektoru ir nopietni jāstrādā, lai iedzīvotājos attīstītu uzkrājumu veidošanas kultūru. Šobrīd SEB Dzīvības apdrošināšana aktīvi skaidro iedzīvotājiem, kāpēc nepieciešams veidot uzkrājumus un kādas ir to iespējas. Skaidrs, ka lielāks ienesīgums uzkrājumiem saistīts ar lielāku risku, tāpēc sarunās par uzkrājumu veidošanu nav vietu liekām spekulācijām un demagoģijai, ar ko nodarbojas daži tirgus spēlētāji, bet svarīga ir jēgpilna konsultācija, ko mūsu darbinieki nodrošina klientiem.

Neatkarīgi no finansiālās rocības vecāki vēlas bērniem sniegt atbalstu, līdz ar patstāvīgas dzīves uzsākšanu palīdzot nostāties uz savām kājām. Kā liecina DNB bankas īstenotā aptauja, aptuveni trešā daļa vecāku veido bērnam paredzētu naudas uzkrājumu, bet citi kā investīciju bērna nākotnē redz arī ģimenes nekustamo īpašumu un citus risinājumus.

Lai nodrošinātu saviem bērniem finansiālu labklājību nākotnē, trešā daļa aptaujāto (33,8%) atklāja, ka izveidojuši īpašu krājkontu, kura uzkrājums bērnam būs pieejams pēc pilngadības sasniegšanas. Katrs ceturtais (25,4%) uzkrājumu veido savā vai dzīvesbiedra krājkontā, bet teju tikpat liela daļa aptaujāto (25,2%) pastāstīja, ka iegādāts nekustamais īpašums, kas nākotnē varētu kalpot par finansiālu atbalstu bērnam.

Tikmēr aptuveni katrs sestais (15,6%) respondents izmanto uzkrājošu dzīvības apdrošināšanu, bet aptuveni katrs desmitais (11,8%) veido skaidras naudas uzkrājumu. Savukārt 14,9% respondentu atzina, ka naudas līdzekļus bērnu finansiālajai labklājībai nākotnē patlaban neatvēl.

Pie pašreizējā iemaksu līmeņa pensiju otrajā līmenī ir pilnīgi skaidrs, ka pārtikušām vecumdienām nepieciešamo kapitālu nebūs iespējams sakrāt tikai uz ieguldījumu ienesīguma rēķina, norāda Nordea Pensions Latvija valdes loceklis Iļja Arefjevs.

Ar pašreizējiem iemaksas apmēriem pensiju otrais līmenis pārtikušas vecumdienas nenodrošinās

Pie pašreizējā iemaksu līmeņa pensiju otrajā līmenī ir pilnīgi skaidrs, ka pārtikušām vecumdienām nepieciešamo kapitālu nebūs iespējams sakrāt tikai uz ieguldījumu ienesīguma rēķina, norāda Nordea Pensions Latvija valdes loceklis Iļja Arefjevs

Pēdējā laikā publiskā telpā izskanējis ne mazums viedokļu par Latvijas pensiju sistēmas stabilitāti un to, ka nākotnē daudzi uz gaišām vecumdienām var necerēt un pensijas vietā varēs pretendēt vien uz nabadzības pabalstu. No pašreizējā skatu punkta situācija tik tiešām šķiet padrūma, jo uzkrājumu līmenis tā dēvētajā fondēto pensiju sistēmā ir niecīgs un patlaban uz vienu pensiju otrā līmeņa dalībnieku vidēji sasniedz nedaudz vairāk par 700 latiem, turklāt šis uzkrājuma apjoms pēdējā gada laikā nav būtiski mainījies, bet likumdošanā noteiktā sociālās apdrošināšanas iemaksu likme fondēto pensiju sistēmā sasniedz vien 2% no kopējā bruto algas apmēra.

Latvijas iedzīvotāji uzkrājumus galvenokārt veido neparedzētiem gadījumiem jeb «drošības spilvenam», rāda Swedbank aptaujas dati. Šādu motīvu vadīti uzkrājumus veido 71% respondentu, kas ir par 15 procentpunktiem vairāk nekā pērn. Savukārt, otrs populārākais mērķis ir rūpes par savām vecumdienām, kam šobrīd krāj trešdaļa jeb 32% iedzīvotāju.

Nepilna ceturtā daļa (24%) brīvos līdzekļus novirza savu sapņu realizēšanai, savukārt piektā daļa (19%) – rūpēm par bērnu nākotni. Zīmīgi, ka tikai katrs desmitais krājējs to dara peļņas nolūkos. Kopumā uzkrājumus kādam konkrētam nolūkam veido divas piektdaļas jeb 41% Latvijas iedzīvotāju.

«Krāšanas kultūra Latvijā attīstās pamazām, taču būtiski, ka arvien vairāk iedzīvotāju novērtē drošības sajūtu, ko sniedz uzkrājumu esamība. Analizējot datus, varam apgalvot, ka šobrīd Swedbank klientu vidū sasniegts vēsturiski lielākais uzkrājumu apjoms,» norāda Reinis Jansons, Swedbank Uzkrājumu un apdrošināšanas atbalsta daļas Latvijā vadītājs.

Pēdējā laika ieraksti sociālajos tīklos liecina par to autoru sarūgtinājumu un vienlaikus neizpratni, uzzinot, ka viņu ieguldījumi uzkrājošajā apdrošināšanā un pensiju 2. un 3. līmenī pagājušajā gadā nav nesuši peļņu, bet gan radījuši zaudējumus. Seko jautājumi – kāpēc tā, kurš vainīgs un vai «krāt zeķē» nav izdevīgāk?

Pagājušais gads bija īpašs ar to, ka samazinājās ne tikai akciju, bet arī vairuma parāda vērtspapīru vērtība, kas vienlaikus notiek reti. Tas skaidrojams ar ASV Federālo rezervju sistēmas lēmumiem palielināt dolāru procentu likmes, kas tiešā veidā ietekmē parāda vērtspapīru vērtību. Rezultātā, neraugoties uz ieguldījumu diversifikāciju gan konservatīvākiem, gan riskantākiem ieguldījumu portfeļiem, tai skaitā pensiju plāniem, bija negatīva atdeve. Turklāt ne jau tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Labā ziņa ir tā, ka pēc izteikti negatīva decembra rezultāta janvāris ir sācies ar atkopšanos, akciju indeksiem pieaugot. Taču nervozitāte tirgū diemžēl saglabājas, un šis gads solās būt diezgan svārstīgs. Tajā pašā laikā skaidrs ir viens – «krāt zeķē» vienmēr ir bijis un būs visneizdevīgākais variants, jo inflācijas rezultātā nauda garantēti zaudēs daļu savas vērtības.

Trīs gadu laikā būtiski pieaugusi Latvijas sabiedrības izpratne par uzkrājumu veidošanas nozīmi, liecina Swedbank veiktā aptauja . No 2010.gada rudens par 7 procentpunktiem audzis uzkrājumu veidotāju īpatsvars (no 30% uz 37%) un vienlaikus par 9 procentpunktiem krities (no 28% uz 19%) to respondentu īpatsvars, kuri uzkrājumus neveido un neplāno to darīt.

Galvenā Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas motivācija ir «drošības spilvens» nebaltām dienām (46%), kam seko ceļojumi (22%) un nodrošinājums vecumdienām (21%).

No Latvijas iedzīvotājiem, kuri veido uzkrājumus, jaunieši (15-19 gadi) atzinuši, ka galvenokārt krāj lielākam pirkumam (86%). Pirmajai iemaksai nekustamā īpašuma iegādei vidēji biežāk krāj iedzīvotāji vecumā no 20 līdz 29 gadiem (17%). Savukārt uzkrājumi bērnu nākotnei aktuālāki ir respondentiem vecumā no 30 līdz 39 gadiem – šo uzkrājumu mērķi atzīmējuši 28% šīs grupas respondentu. Veselība kā viena no uzkrājumu prioritātēm ir aktuālāka iedzīvotājiem vecumā no 40 līdz 74 gadiem, grupā no 40 līdz 49 to atzīmējuši 27%, no 50 līdz 74 gadiem – 32% respondentu.

Strādājot pie nākamā valsts budžeta veidošanas, izskanējušas idejas par to, kā iespējams reformēt pensiju sistēmu, lai palielinātu esošo pensionāru ienākumus un samazinātu izmaksas darba devējiem. Vai īstermiņa problēmu risināšanā esam gatavi ziedot darbspējīgo iedzīvotāju cerības uz pārtikušām vecumdienām?

Jau kādu laiku tiek runāts par priekšlikumiem veikt izmaiņas pensiju sistēmā, proti, samazināt darba ņēmēja veiktās iemaksas pensiju 2. līmenī. Mērķis – mazināt kopējo darba devēja nodokļu slogu. Pašreizējā sistēma paredz, ka no sociālās apdrošināšanas iemaksām 20 % tiek novirzīti pensijas uzkrājumam (14 % nonāk 1. līmenī, 6 % – 2. līmenī). Šobrīd tiek diskutēts par iespēju samazināt 2. līmeņa iemaksas līdz 4 %, novirzot 1 % esošo pensionāru pensijas palielināšanai, bet ar atlikušo 1 % samazināt darba devēju nodokļu izmaksas.

Vai nemācīsimies no pagātnes kļūdām, un kur palikuši 4 miljardi eiro?

Veidojot Latvijas pensiju sistēmu neilgi pirms 2000. gada, sākotnējā ideja bija sadalīt 10 % 1. līmeņa uzkrājumam un finansēt esošos pensionārus, bet atlikušos 10 % novirzīt 2. līmenī, kur pensijas uzkrājumu pārvaldnieki tos investē finanšu tirgos. 2001. gadā, kad tika pieņemta pašreizējā trīs līmeņu pensiju sistēma, procentu sadalījums tika veikts pēc proporcijas 18 % pret 2 % un bija aktīvs līdz 2007. gadam, kad 2. līmeņa iemaksas divu gadu laikā tika paceltas līdz 4 % un 8 %. Pienākot 2008. gada pasaules finanšu krīzei, valsts atkal lēma par 2. līmeņa iemaksu samazināšanu līdz 2 %. Tikai 2013. gadā tika pieņemts lēmums kāpināt likmi uz 4 %, 2015. gadā – 5 %, bet kopš 2016. gadā joprojām spēkā ir 6 % iemaksu likme. Līdz ar to kopš 2001. gada izmaiņas pensiju iemaksu apjomos bijušas ļoti regulāras, bet iepriekš modelētie 10 % tā arī nav sasniegti.

Latvijas iedzīvotāji nemainīgi jau vairāku gadu garumā par vislabāko ieguldījumu veidu uzskata nekustamo īpašumu, liecina Swedbank veiktā iedzīvotāju aptauja.

Teju puse iedzīvotāju primāri investētu (46%) nekustamā īpašuma iegādē (salīdzinājumam 2015.gadā – 49%). Tam seko ieguldījums zeltā, ko par optimālāko uzskata 26% iedzīvotāju, un uzkrājošās dzīvības apdrošināšanā (18%). Taču realitātē iedzīvotāji pēdējā gada laikā visbiežāk izvēlējušies naudu noguldīt krājkontā (31%), kam seko uzkrājumi pensiju 3.līmenī (28%) un uzkrājošās apdrošināšanas risinājums (15%). Nekustamajā īpašumā pēdējā gada laikā investējuši vien 9% respondentu. Zīmīgi, ka Latvijas iedzīvotāji tiešos ieguldījumus – akcijās (8%), ieguldījumu fondos (8%) vai obligācijās (4%) – izvēlas retāk. Tā vietā priekšroka tiek dota jau gataviem risinājumiem, kur ieguldījumu pārvaldnieks veic atbilstošu risku sadali un investē iedzīvotāju vietā.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) plāno atvēlēt 20 tūkstošus latu iedzīvotāju informēšanas pasākumiem par skaidras naudas uzkrājumu iemaksu banku kontos, otrdien žurnālistiem pastāstīja Finanšu ministrijas (FM) Komunikācijas nodaļas vadītājs Aleksis Jarockis.

Viņš norādīja, ka FM sadarbībā ar VID plāno papildu komunikāciju aktivitātes, lai informētu iedzīvotājus par Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarētu ienākumu deklarēšanas likumu, kas nosaka Latvijas rezidentiem pienākumu – skaidras naudas uzkrājumu, kas pārsniedz desmit tūkstošus latu vai to ekvivalentu ārvalstu valūtā pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa, ieskaitīt kontā kredītiestādē – un amatpersonām pienākumu – skaidras naudas uzkrājumu, kas pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas jeb 4000 latu vai to ekvivalentu ārvalstu valūtā pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa, ieskaitīt kontā kredītiestādē.