Latvijā ir valdības krīze, taču nav politiskās krīzes, kamēr vien Saeima spēj pieņemt lēmumus. To intervijā laikrakstam Dienas bizness atzīst Valsts prezidents Valdis Zatlers, kā arī uzsver nepieciešamību veikt uzkrājumus, lai nākotnē neizrādītos, ka visus vērtīgākos Latvijas īpašumus par «sviestmaizi» ir izpirkuši ārzemnieki.
Kā jūs, pēc profesijas būdams ārsts, vērtējat pašreiz valstī notiekošos procesus? Kādu diagnozi jūs uzstādītu? Kā ārstētu?
Pats galvenais ir dabūt labu ārstu, jo ar sliktu ārstu nekāda ārstēšana nesanāks. Šobrīd vienīgais kompetentais un pilnvarotais un gudrais ārsts mums ir Saeima. Tātad faktiski Saeimai tuvākās nedēļas, divu nedēļu vai mēneša laikā būs jāstrādā ļoti intensīvi un jāizved no valdības krīzes valsts. Par jautājumu ir vai nav valdībā krīze… Ja valdībā nav trīs ministru, ja ir zināma valdības reakcija, neticība valdībai, tad ir valdības krīze. Domāju, ka šobrīd nav politiskās krīzes, jo Saeima ir spējīga atrisināt valdības krīzi. Ja Saeima to nespēs darīt, risināsim šo situāciju citādāk, bet šobrīd Saeimai ir uzdevums, ko tai uzliek Satversme — risināt valdības krīzi, tas ir Saeimas pienākums.
Jūs skaidri norādījāt, ka turpmāk runāsiet nevis ar valdību, bet gan Saeimas frakcijām. Vai tas nozīmē, ka Aigara Kalvīša valdība ir zaudējusi jūsu uzticību?
Ir konkrēta situācija, kad valdība nebija uzsākusi dialogu trīspušu sarunu ietvaros, bet budžets jau bija nodots Saeimā, un ir tikai loģiski, ka tajā brīdī man bija jāiesaistās, jārunā ar arodbiedrībām, lai tās savus priekšlikumus varētu iestrādāt budžetā, panākt kompromisu. Vienīgā vieta, kur to varēja izdarīt, ir Saeima. Loģiski, ka tad es satikos ar visām Saeimas frakcijām un centos izrunāties par budžetu, par arodbiedrību prasībām. Tas man arī radīja pārliecību, ka plāns: vispirms budžets, tad — KNAB vadītāja Alekseja Loskutova jautājums un tad — uzticība valdībai, ir vienīgais racionālais, no kura nedrīkst atkāpties. Rezultāts būs tāds, ka mēs vismaz varēsim panākt stabilitāti valstī.
Premjers jūs esot pārliecinājis par valdības darba spēju vismaz līdz nākamā gada valsts budžeta apstiprināšanai Saeimā. Vai esat apsprieduši iespēju, ka pēc šīs budžeta apstiprināšanas valdība varētu mainīties?
Šī nedēļa rāda, ka situācijas var mainīties ļoti strauji. Šonedēļ Saeimai ir divas ārkārtas un viena — kārtējā sēde, kas, protams, strauji var mainīt situāciju. Mēs vēl arī nezinam, kā risināsies situācija saistībā ar KNAB vadītāju, jo šeit sāk dažādi aspekti parādīties no abām pusēm. Tieši tāpēc Saeimas balsojumam ir jāpieliek punkts šim jautājumam, jo pretējā gadījumā dažādi procesi var ievilkties. Ir svarīgi, lai rezultāts parādās uz Saeimas tablo, un tas būs visiem jāakceptē.
Kā jūs, būdams Valsts prezidents uzskatāt — ir vai nav nepieciešams mainīt pašreizējo KNAB vadību?
Ļoti skaidri ir jānodala divas lietas. Pirmā no tām ir likuma pārkāpumi, kurus ir konstatējusi Valsts kontrole (VK), un šajā sakarā es būtu ļoti priecīgs, ja VK prestižs augtu, ja tās viedoklis būtu apmēram tādā līmenī kā Ģenerālprokuratūras viedoklis. VK viedoklim ir jātiek respektētam. Līdz ar to šādi pārkāpumi būtu novēršami. Un šeit nāk otrs jautājums — kā šos pārkāpumus novērst? Ātri vai lēni, negribīgi vai jau nākošajā dienā. Tas ir jāvērtē politiķiem. Domāju, ka arī tad, kad būs noticis Saeimas balsojums, KNAB pārbaude būtu jāveic vēlreiz, lai sabiedrībai būtu pilnīgi skaidrs — ir vai nav novērsti pārkāpumi. Tagad, spriežot par to, cik liels ļaunums ir izdarīts, ir pārāk daudz emociju, bet mums ir vajadzīgi fakti.
Vai esat jau runājis ar partijām par iespējamo nākamo premjera kandidātu, gadījumam, ja šajā jomā pienāks tā saucamā «X» stunda?
Ziniet, kad pienāks šī «X» stunda, tā būs konkrēta situācija, un tad arī domāsim. Galvenokārt ar partijām tika runāts par budžetu un iespējamo arodbiedrības prasību apmierināšanu, vai arī kompromisa panākšanu. Šajā sakarā man iekrita prātā nupat Saeimā dzirdētais, ka tagad galvenais ir nogāzt valdību, bet jau nākamajā dienā visiem draudzīgi nobalsot par budžetu. Taču tajā brīdī, kad krīt valdība, visi aizmirst par budžetu, jo visi iesaistās politiskajā cīņā, kas ir pilnīgi normāls process pēc valdības krišanas. Tādējādi balsojums, kura rezultātā valdība palika, stabilizēja valsti.
Vai pieļaujat, ka valdība varētu mainīties pēc valsts budžeta apstiprināšanas? Vai par to ir runāts ar Saeimas frakcijām?
Mēs neko tādu ar frakcijām nerunājām. Es uzzināju tikai to, ka tās ir gatavas atbalstīt arodbiedrību prasības, un jau dienu vēlāk biju pārsteigts, uzzinot, ka viņi tās vairs neatbalsta. Mums ir jāsaprot, ka attiecībā uz balsojumiem, ko pieņem Saeima, būs spekulācijas, būs blefošana un strīdi — tas ir normāls politiskais process. Bet nerunāsim uz priekšu — paskatīsimies, kāds būs pirmais balsojums par budžetu, kādas būs debates. Kas pietrūka pirmdienas Saeimas sēdē par neuzticības izteikšanu valdībai? Pietrūka koalīcijas partiju argumenti, kāpēc būtu jāpaliek šai valdībai. Vienīgie, kas argumentēja to, kāpēc šai vadībai būtu jāpaliek, bija TB/LNNK. Ir svarīgi, lai politiķi argumentē savus lēmumus, un tas pietrūka.
Balsojuma rezultāts gan visu parādīja…
Svarīgs ir arī process. Mēs šobrīd daudz runājam par ietekmējamību, bet, ja jūs spējat argumentēt savu viedokli, jūs noteikti arī parādat, ka tas ir jūsu viedoklis, konkrēta deputāta vai frakcijas viedoklis. Ja jūs šo viedokli neargumentējat, to var saprast arī citādāk.
Vai, jūsuprāt, vairumam koalīcijas partiju šobrīd trūkst argumentu, lai turpinātu darbu valdībā?
Es to formulētu citādāk. Domāju, ka ir nepieciešama drosme, lai argumentētu savus lēmumus publikas priekšā. Taču, ja ir vēlme baudīt sabiedrības uzticību, sapratni, savi lēmumi ir jāargumentē.
Varbūt var teikt, ka arī «lietussargu pikets» pie Saeimas bija tāpēc, ka trūka argumentācijas par atsevišķiem valdības lēmumiem?
Ja mēs paskatāmies uz visu pēdējo gadu, tad īstenībā vienmēr viss ir bijis mazliet nokavēts, un bijis par maz pateikts. Un tā arī ir lielākā kļūda, ko valdībā ir pieļāvuši valdības ministri.
Īsti skaidra nav jūsu pozīcija attiecībā uz ASV vēstnieces Latvijā Ketrīnas Todas Beilijas teikto runu. Sākotnēji jūs norādījāt, ka jebkuras bažas par to, kas notiek Latvijā, ir Latvijas valsts un valdības kompetencē, bet īsi pēc šīs runas paudāt pateicību par kritisko skatu no malas…
Tas, kas tika teikts preses konferencē pirms runas, vairāk bija balstīts uz to, ka daudzi izteicas vēstnieces vārdā par to, ko viņa teiks vai darīs. Svarīgi ir tas, ka vēstniece saka to, ko viņa domā, nevis to, ko domājam mēs.
Savas prezidentūras pirmajās 100 dienās jūs visai daudz laika veltījāt tam, lai iepazītu dažādu Latvijas institūciju darbu, kā arī politiskajā un ekonomiskajā dzīvē notiekošos procesus. Vai spēkā paliek jūsu uzstādījums, kas bija brīdī, kad stājāties amatā, ka vairāk uzmanības pievērsīsiet iekšpolitikai?
Uzstādījums paliek tāds, kā bija pašā sākumā — ir jābūt skaidrai iekšpolitiskajai darbībai, lai uz tās bāzes harmoniski rastos ārpolitika. Paradoksālākais ir tas, ka ekspertu slēdzienos mazāk tika pelta mana ārpolitiskā darbība. Grūti pateikt, kāda iemesla dēļ tas ir. Iekšpolitiskajā dzīvē ir jāsaprot, kādas iestrādes ir, kā tās darbojas, kāda ir to cilvēku attieksme pret dažādām iestādēm, kas turp vēršas pēc palīdzības. Tas ir svarīgi, īpaši jau runājot par tiesībsargājošām iestādēm. Jāuzsver, ka mēs bieži runājam tautas vārdā, bet nesaprotam vienu lietu — katrs no mums ir tikai viena divmiljonā daļa no tautas. To nekad neviens negrib atzīt, jo grib teikt, ka pārstāv tautu. Tāpēc ir svarīgas šīs tikšanās ar cilvēkiem, ar dažādiem slāņiem dažādos Latvijas novados. Šie cilvēki nepastarpināti stāsta to, ko viņi jūt pret valsti, pret valdību, ko viņi domā, un ko gaida no prezidenta.
Kas, jūsuprāt, ir būtiskākās, akūtākās Latvijas ekonomikā risināmās problēmas?
Man ļoti patika ideja par iniciatīvas centriem lielākās pilsētās, ka noteiktu kilometru rādiusā attīstītu ekonomisko darbību, piesaistot gan cilvēkresursus, gan sīkākos uzņēmumus, kas šadā teritorijā ietilpst. Nav reāli tas, ka katrs pagasts varētu kļūt par vienu lielu finanšu centru. Ir jāveidojas biznesa vides struktūrai ap kaut kādiem ideju ģenerācijas, attīstības centriem.
Par cik veiksmīgu, jūsuprāt, var uzskatīt Latvijas valdības darbu ekonomisko problēmu risināšanā?
Visvienkāršāk tās darbu ir vērtēt pēc tā, kāds ir inflācijas rādītājs, jo to visi saprot. Taču tas viss ir relatīvi. Mani šajā sakarā satrauc tas, ka politiskie procesi ir ņēmuši sabiedrības uzmanības virsroku, bet ekonomiskie procesi tiek pieminēti tikai kā arguments. Runājot par inflācijas apkarošanas plānu, cilvēkiem ļoti daudz ir jāskaidro, ka inflācijas samazināšanas plāns strādās tikai tad, ja visi tā punkti tiks īstenoti. Nevar būt tā, ka tikai viens punkts īstenosies, viss būs labi, un varēsim vairāk neko nedarīt. Te jau parādās tā bīstamība — jebkurš ekonomikas eksperts var pierādīt, ka tikai viena šāda plāna punkta realizācija neko nedod. Mēs varam teikt — ko gan tā valdība tur dara, jo šis punkts taču «nestrādā»… Bet īstenībā ir jāseko līdzi, lai tiešām tiktu īstenots viss plāns no pirmā līdz pēdējam punktam. Ir jau arī ļoti vienkāršas, stihiskas lietas. Piemēram, ja viens ģimenes budžets pēkšņi pamana, ka paliek grūti apmaksāt visus tēriņus, atliek tikai viens — samazināt tos. Un to mēs redzam arī sabiedrībā — pieprasījums pēc dažiem pakalpojumiem sāk samazināties.
Inflācijas apkarošanas konktekstā valdība daudz ir runājusi par uzkrāšanas nepieciešamību, par līdzekļu ieguldīšanu. Vai jums, prezidenta kungs, ir kādi ieguldījumi?
Mani ir viegli pārbaudīt — manas deklarācijas jau visi ir nopublicējuši. Jā, man ir uzkrājumi, turklāt Latvijas valūtā — latos. Runājot par uzkrājumiem, jāteic, ka tie vienmēr kādam būs. Šajā sakarā jāatceras kaut vai privatizācijas sertifikāti, to tirgus, kad daudzi cilvēki ar vieglu roku atdeva savus sertifikātus par mazu cenu. Pēc tam to cenas sāka augt, un mēs visi konstatējām, ka ir cilvēki, kam ir lieli sertifikātu uzkrājumi, un ka tos, izrādās, var izmantot lielā biznesā. Šo pašu anoloģiju par uzkrāšanu var izmantot arī tagad — kādam jau šie uzkrājumi būs. Būs tiem, ka izrādīsies tālredzīgāki. Brīdī, kad cilvēki sāks pārdot savus īpašumus un biznesus, būs kāds, kas spēs tos uzpirkt — būtu labi, ja to spētu darīt vietējie, nevis ārzemnieki.
Sabiedrībā gan joprojām valda neuzticēšanās uzkrāšanai gan tāpēc, ka inflācija «apēd» depozītu procentus, gan arī tāpēc, ka daudzi iedzīvotāji joprojām atceras bēdīgi slavenās Bankas Baltija laikus. Kā, jūsuprāt, varētu vairot cilvēkos uzticību uzkrājumiem?
Jāatceras, ka kopš Bankas Baltija un Rīgas komercbankas laikiem šādi satricinājumi Latvijā nav bijuši.
Vai, jūsuprāt, problēma lielā mērā neslēpjas faktā, ka jūsu pieminētajiem privatizācijas sertifikātiem tirgus cena ar katru gadu pieaug, bet par latu ar katru mēnesi var kaut ko nopirkt arvien mazāk?
Domāju, ka kādam šie latu uzkrājumi būs, un viņi sagaidīs, kad viņiem kāds kaut ko piedāvās pārdot par lētu naudu. Ja ne — atnāk ārzemnieki un nopirks, jo viņiem nauda būs un viņi zemākajā ekonomikas attīstības brīdī visu par «sviestmaizi» nopirks.
Ik pa laikam jau nepilna gada laikā uzvirmo runas par iespējamo lata devalvāciju. Kāda ir jūsu nostāja?
No vienas puses, Latvijas Banka (LB), nevis valdība garantē, ka lata devalvācija nenotiks, ka tai ir segums. No otras puses, tas ir ļoti būtisks jautājums — aizbraucot uz laukiem var redzēt, ka tur cilvēkiem, sēžot pie galda un ēdot pīrāgus, ir viens jautājums — vai lats tiks devalvēts. Sagaidot no manis atbildi, ka tas nenotiks, tiek nolemts, ka viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka pats svarīgākais ir valūtas stabilitātes garantēšanas mehānisms. Pieņemot, ka lata devalvācija notiktu, kas tad visvairāk no tā ciestu? Vienkāršākais Latvijas iedzīvotājs.
Jau drīzumā beigsies LB prezidenta Ilmāra Rimšēviča pilnvaru termiņš. Vai ar partijām esat apspriedis, kas turpmāk varētu vadīt Centrālo banku?
ZZS ir izvirzījusi viņu kā kandidātu šim amatam, un arī viņš pats ir teicis, ka kandidēs. Tie ir divi fakti, kas ir reāli šobrīd. Tad, kad attiecīgais brīdis nāks tuvāk, droši vien daudzi iesaistīsies šajā procesā — šobrīd ir citas prioritātes.
Jūs esat norādījis, ka nākamā gada valsts budžetam ir jābūt kompromisa budžetam, ņemot vērā arodbiedrību intereses. Bet vai tādā gadījumā, jūsuprāt, izdosies samazināt inflācijas rādītājus valstī?
Bieži vien sabiedrības darbība ir iracionāla. Sabiedrība sagaida dzīves līmeņa celšanos. Tā ir dzirdējusi, ka kāds ir to apsolījis — alga pieaugs par 30 %. Ir tikai loģiski, ka cilvēks, dzirdot šādu solījumu, ar to arī rēķinās. Ja tagad cilvēkam paziņo, ka alga pieaugs tikai par 10 %, ir tikai loģiski, ka viņš ir neapmierināts. Ir jābūt kompromisam un jāsaprot, ka, jā, nebūs plānotais dzīves līmeņa pieaugumu, taču nepaliks arī sliktāk. Ja valdība pareizi skaidro situāciju, iedzīvotāji var arī pieņemt pareizos lēmumus, ko darīt — uzkrāt vai tērēt.
Vairāk nekā 7 000 Latvijas iedzīvotāji Db rīkotajā akcijā pieprasīja valdībai turēt solījumus un samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli līdz 15 %...
Kā iedzīvotājam man noteikti patiktu, ka samazinātos šis nodoklis. Taču mēs bieži nesaprotam, ka nodokļi, budžets utt. ir vienā kopējā sistēmā. Mums ir jāsaprot, ka jebkuras izmaiņas kādā pozīcijā radīs izmaiņas arī visās pārējās. Nedrīkst būt tā, ka mēs par pašmērķi uzliekam viena nodokļa samazināšanu, bet reakcijas ķēde šim solim rada daudz negatīvākas sekas.
Jūs esat paudis neapmierinātību ar Veselības ministrijas darba grupas darbu, kas risina tā saucamo mediķu aplokšņu algu jautājumu. Kādus konkrētus soļus jūs šajā jomā gaidāt no šīs darba grupas?
Tā grupa strādāja tikai vienu nedēļu un tā nepabeidza savu darbu. Tās darbam nebija pat slikta rezultāta. Nav problēmas risinājuma, nekas nav izdarīts. Tur, kur mēs bijām gada sākumā, tur arī esam joprojām. Nekas nav mainījies. Ja mēs gribam kaut ko mainīt, ir jābūt plānam trīs, četriem vai pat pieciem gadiem. Šā plāna ietvaros ir jābūt mehānimam, kas ļautu uzskaitīt pelēkās naudas apjomu, kas dotu priekšstatu par to, cik tad valstij daudz naudas vēl ir jāmaksā klāt. Tad gadu no gada jāpalielina valsts naudas apjoms un jāskatās, kā tas ietekmē šo pelēko naudu.
Kā ir beigusies jūsu paša epopeja saistībā ar tā saucamo pateicību pieņemšanu, kas tika plaši apspriesta laikā, kad tikāt ievēlēts par Valsts prezidentu? Kāds ir rezultāts?
Mans uzdevums bija panākt, lai tiktu izdarīts tas, kas ir paredzēts likumdošanā. Likums ir likums, un dažreiz tajā ir nepilnības, bet arī šajā jomā nekas nav izdarīts.
Jūs šajā kontekstā esat paudis neapmierinātību arī pats ar sevi. Ko jūs kā Valsts prezidents šajā jomā varat un ko gatavojaties darīt?
Te ir runa par dialogu. Nepietiek tikai ar vienu sarīkotu konferenci, lai saprastu, kāpēc ir izveidojusies tāda situācija, kāda tā ir. Mani nedaudz no līdzsvara «izsita» tas, ka starp ārstu un pacientu organizācijām un Veselības ministriju nebija iespējams nekāds dialogs. Viss beidzās ar to, ka attiecīgie cilvēki vairs nesarunājās savā starpā. Es nepanācu to, ka viņi nesarunājās savā starpā, viņi sastrīdējās, un tas nevar dot nekādu rezultātu.
Bet kur tad, jūsuprāt, ir problēmas sakne — nevēlēšanās risināt šo jautājumu un atstāt visu pa vecam?
Lai atrisinātu problēmu, pirmām kārtām ir jābūt drosmei un jāsaprot, ka būs neapmierinātie, turklāt diezgan daudz un dažādu iemeslu dēļ. Būtu daudz dažādas citas negatīvas parādības, kas iznāktu ārā, ja mēs sāktu kaut ko risināt — ne jau viss ir nosaukts vārdā.
Jūs esat piekritis piedalīties Db rīkotajā Latvijas veiksmīgāko uzņēmumu TOP 500 pasākumā. Ar kādām domām nāksiet tikties ar 500 ievērojamākajiem mūsu valsts uzņēmējiem?
Domāju, ka tas ir nacionāls pasākums ar mūsu nacionālajiem uzņēmumiem, kas rada vērtības, darbavietas mūsu valstij. Tie ir darbarūķi, kas stiprina mūsu valsti. Tāpēc man ir ļoti būtiski būt tur un pateikt viņiem paldies!