Zaļākas saimniekošanas un zaļākas domāšanas process Latvijā norit smagi, atzīst Pasaules Dabas fonda valdes priekšsēdētājs Uģis Rotbergs intervijā laikrakstam Diena.
Fragments no intervijas
Viens no Pasaules Dabas fonda (PDF) mērķiem ir saglabāt un atjaunot dabas resursus. Piekritīsiet, ka tas ir visai vispārīgs formulējums. Kas konkrēti patlaban tiek darīts?
PDF lielākais izaicinājums ir nevis gatavot skaistus dabas tematikai veltītus projektus, bet ietekmēt normatīvo dokumentu izstrādāšanu. Jāsaka, mums Latvijā ar izpratni par dabas aizsardzību – visplašākajā nozīmē – iet šausmīgi bēdīgi, jo saistībā ar neseno ekonomisko krīzi ir institucionalizējies priekšstats, ka tagad ātri, ātri labi dzīvosim un kaut kad vēlāk visu sakārtosim, bet vēl neinteliģentāku piegājienu grūti iedomāties. Iztēlojieties, aiziet cilvēks pie ārsta, un ārsts saka: «Paslimojiet vēl un nāciet tad, kad jums būs sliktāk.» Te gan nav runa tikai par Latviju, bet arī par Eiropu kopumā. Krīze varēja mudināt pārorientēties uz zaļāku saimniekošanu un zaļāku domāšanu. Tomēr šāds process norit smagi.
Jūsuprāt, ir problēmas saskatīt ieguvumus, ko var dot dabas aizsardzība un, plašāk vērtējot, – zaļāka saimniekošana?
Pamatlietas ir visiem saprotamas. Pirmkārt, tā ir aiziešana prom no fosilās enerģētikas, pat aiziešana prom no fosilās ekonomikas. Otrkārt, tas nozīmē veidot tādus cenu mehānismus, ka cenā pēc iespējas vairāk sāktu atspoguļoties reālās vides izmaksas. Ja resursi netiek novērtēti, tie tiek pārtērēti. Piemēram, padomju laikā dīzeļdegvielu lēja Jāņu ugunskurā, jo dīzeļdegviela šķita ļoti lēta. Tagad nekas tāds nevienam prātā nenāktu, jo dīzeļdegviela taču maksā lielu naudu. Treškārt, nepieciešams veidot sistēmas un drošības mehānismus ekonomikā un iestrādāt drošības ventiļus tam, lai netiktu iztērēti resursi, kuri ir galīgi, respektīvi, vienā jaukā dienā var beigties. Esmu piedzīvojis situācijas, kas liecina – ekonomikas ministri, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri un pat premjeri nesaprot, ka viena daļa resursu ir galīgi, tie nav bezgalīgi. Šāda neizpratne nav tikai Latvijas problēma, tā ir globāla mēroga.
Vienīgais, ko cilvēki var pievienot resursiem, kuri nav bezgalīgi, ir radošā doma, respektīvi, paša idejas. Pēc būtības Eiropas Savienībā (ES) to visi saprot un politikas dokumentos tas ir iestrādāts, bet, kad nonāk līdz darīšanai, ir švaki. Mums kā pēcpadomju sabiedrībai ir vēl grūtāk nekā daudzām Rietumeiropas valstīm, jo mēs ar milzīgām grūtībām biedrojamies un ar vēl lielākām grūtībām varam definēt nozaru politiku. Mums lauksaimniecības politika ir tāda, kāda ir laba zemniekiem, nevis tāda, kāda ir laba sabiedrībai. Izglītībā ir līdzīgi – mēs runājam nevis par bērnu izglītošanu, bet par skolotājiem, veselības aprūpē runājam par ārstiem, nevis par pacientu atveseļošanos. Sektorpolitikās lēmumu pieņēmēji veiksmīgi apkalpo labi organizētās, dāsni finansētās intereses, un tas ir normāli, tas ir leģitīmi, bet ir aizmirsts izstāstīt sabiedrībai, kas mums, iedzīvotājiem, no tā.
Runājot par Latvijas dabas bagātībām, mums ir, piemēram, meži, saistībā ar kuriem skan saucēja balss tuksnesī pēc saprāta. Tomēr, ieguldot milzīgus sabiedrisko attiecību resursus, tiek iestāstīts, ka, nocērtot koku, arī vietā izaug koks un viss tātad ir kārtībā. Tāpat arī neviens zvejnieks jau negrib Baltijas jūru izsmelt tukšu, visi grib zvejot, bet, ja visi zvejo bez regulācijas, ir risks, ka Baltijas jūra tomēr tiks izsmelta tukša.
Plašāk lasiet rakstā Zaļāk nenozīmē dārgāk piektdienas, 27.marta laikrakstā Diena (7.lpp)!
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu