Problēmas tūrisma nozarē ir tādas pašas, kā šobrīd visur. Ir pazudis viens patērētāju segments — tas, kas guva vieglu peļņu no nekustamā īpašuma darījumiem, un, cik viegli tā nauda nāca, tik viegli to arī tērēja.
Papildus tam, protams, cilvēki tagad arī pietaupa uz priekšdienām, jo nav jau zināms, vai pēc mēneša būs darbs un vai varēs atļauties kaut ko vairāk. Ja parādās lieki līdzekļi, tad cilvēki ar lielāko prieku dodas uz ārzemēm, lai atslēgtos no vietējās vides un notikumiem.
Ja raugāmies uz ienākošo tūrismu, tad būtībā ar vienas vakara sēdes lēmumu mūsu Ministru kabinets pārsvītroja nākotnes plānus vairākām industrijām vienlaicīgi: viesnīcām, ienākošā tūrisma firmām un tūroperatoriem, kā arī citām saistītajām nozarēm, piemēram, restorānu un suvenīru tirdzniecības biznesam. Tika palielināts PVN, un mēs atkal kļuvām dārgāki, cenu ziņā nedraudzīgāki. Līdz ar to mēs vairs nevaram tik veiksmīgi pievilināt ārzemju tūristus.
Manuprāt, mums vēl aizvien ir jāturpina valsti popularizēt kā kopumu, jo Latvijai nav neviena tik specifiska vai pārāka produkta, kas nebūtu Somijai, Igaunijai, Lietuvai vai Vācijai. Tūristiem interesants ir kaut kas nebijis, vēl nepieredzēts un neizdzīvots. Patiesībā primārais tūristu galamērķis ir mūsu pilsētas. Joprojām ļoti maz ir to, kas brauc noteiktos specifisku interešu ceļojumos — vai tie būtu putnu vērotāji vai kultūras baudītāji. Tiesa, pēdējo skaits pieaug, jo, piemēram, ļoti labi pasaulē ir izskanējusi ziņa par mūsu operu, un cilvēki zina, ka var braukt šeit uz operas svētkiem vai vienkārši uz nedēļas nogali. Maz ir arī dabas tūristu, un viņiem parasti nav vajadzīgas nekādas īpašas ekstras — viņi ielido, dodas uz lauku naktsmītnēm un tur arī dzīvo, baudot klusumu, mieru un dabu. Pasaulē arvien populārāks kļūst spa tūrisms, taču pie mums valsts šo industrijas daļu neatbalsta, tāpēc visas iniciatīvas un attīstība ir notikusi uz privātuzņēmēju personīgā rēķina. Kalnu slēpošanā mēs, protams, nevaram konkurēt, tāpat kā nevaram konkurēt ar Somiju un Zviedriju attiecībā uz zvejotmīlētājiem, jo tur šie dabas resursi ir ļoti labi saglabājušies, bet mums, pateicoties maluzvejniekiem un nesaprātīgajiem makšķerniekiem, esam savus ūdensresursus patukšojuši. Arī pludmales nav izeja — tur pretī ir Spānija vai Dubaija ar saulainu laiku.
Tāpēc mums ir jāmeklē kāds zelta vidusceļš. Man patika ideja popularizēt Latviju kā valsti, kurā gribas atgriezties. Emocionāli piesaista arī klipiņš «Skan kā Latvija». Ir jāatrod kādi vizuālie tēli, kas piesaista. Vai arī, ja runājam tīri par mārketingu, tad kardinālāks ceļš, kā popularizēt valsti, ir atrast kaut ko ekstrēmu, kas būtu ārā no regulārajiem rāmjiem, ar ko mēs varētu sevi pieteikt un izskanēt citās krāsās, nevis klasiskajā variantā.
Tas, cik lielā mērā tiks ceļots pa iekšzemi, atkarīgs arī no vietējiem uzņēmējiem. Cik viņi būs mantkārīgi, cik ātri gribēs dabūt atpakaļ investīcijas. Taču šis nav pareizais ceļš. Pasaulē normāla prakse ir tā, ka jebkurai tūrisma infrastruktūrai — labs piemērs ir Taizeme — ir jāveido ilgtermiņa attiecības ar tūristu. Viņu nevajadzētu aptīrīt pirmajā atbraukšanas reizē, bet ļaut aizbraukt prom ar domu, ka tur bija labi, tur es braukšu vēl un ieteikšu arī saviem draugiem. Taču daudzi mūsu uzņēmēji, arī Rīgā, strādā pēc principa "taisam naudu tūlīt uzreiz, un vienalga, kas būs rītdien".
Latvija var būt konferenču rīkošanas vieta, un pagājušais gads, tāpat kā 2007. gads, šai ziņā bija ļoti veiksmīgs. Šis gads pagaidām ir diezgan neprognozējams; iespējams, dažas rezervācijas tiks atteiktas, un dažas nāks klāt, jo ir novērojama tāda tendence, ka konferences un kongresu norisi piesaka arvien īsākā laika posmā pirms notikuma. Agrāk šādiem pasākumiem gatavojās gadu, bet šobrīd ir bijušas situācijas, ka kongress 250 dalībniekiem jāsagatavo 2–3 mēnešu laikā. Tas maina tirgu, un mēs skatāmies uz to ar lielu potenciālu. Pie mums var nokļūt ļoti vienkārši, lidsotai ir laba kapacitāte, tāpat arī viesnīcām. Tiesa, grūtāk ir ar vietu, kur organizēt šos liela mēroga pasākumus, tāpēc ar cerību skatāmies uz Rixport, kas tiek būvēts pie lidostas. Tur būs iespējams organizēt pasākumus līdz pat 5000 dalībniekiem, būs papildu jaunas viesnīcas un ļoti vienkārši noorganizēt šādu pasākumu. Infrastruktūra to atļauj.
Citu nozaru cilvēkiem nereti šķiet — nu ko tas tūrists mums dod: atbrauc, apčurā Brīvības pieminekli un viss. Nē, tas ir tikai tas ārišķīgākais. Konferenču un kongresu tūristi patiesībā atstāj trīs, četras un piecas reizes vairāk naudas nekā parastie tūristi. Viņi maksā dārgāk par viesnīcām, izmanto lielāku komplekso piedāvājumu. Nodarbināti ir vairāk cilvēku, jo ir vajadzīgi vairāki gidi, tāpat transports, viesnīcas un ēdināšana; viņi vairāk atļaujas tērēt suvenīriem un citiem iepirkumiem, jo braucienu bieži vien apmaksā kompānijas.
Protams, ceļošana un reklāmas ir divas pirmās izmaksas, ko parasti apcērpj un uz kā ietaupa. Taču tas ir neapdomīgi. Jo, tiklīdz tu pazūdi no skatuves, tā tavu vietu ieņem kāds cits. Tas ir jāņem vērā. Ir jāturpina sevi reklamēt ar minimāliem budžetiem, jāatrod jaunas iespējas un reklamēšanās veidi. Citādi tavs vārds pazudīs no patērētāja ausīm, arī uzticība kādam zīmolam šobrīd vairs nav tik liela, un patērētājs paņems to, kam būs labāka cena.
Tāpat ir jāpadomā, vai tiešām vajag apcirpt darījumu braucienus, jo šad tad viens brauciens, kurā investē 500 - 700 - 1000 latu, var nest krietni vien lielāku atdevi. Turklāt ir jāsaprot, ka peļņu ne vienmēr var saņemt uzreiz pirmajā gadā. Atgriezeniskie ieņēmumi uz ieguldījumu bieži vien atnāk otrajā–trešajā gadā, taču ir jāturpina uzturēt kontakti, īpaši ārzemēs, jo, tiklīdz kompānija pasaka: nē, mēs nebrauksim, mums ir krīze, —atradīsies kāda cita, kas ieņems inertās kompānijas vietu. Tirgū ir jābūt aktīvam, lai uzturētu kontaktu, visu laiku atgādinātu par sevi un tādā veidā aicinātu uz jauniem darījumiem, jaunām darbībām.
Ja runājam par izejošo tūrismu, segmenti nav īpaši pārmainījušies, taču ir pamainījusies izvēle uz šiem segmentiem. Ja agrāk atļāvās doties uz pieczvaigžņu viesnīcām un kūrortiem, kas bija all-inclusive, tad tagad tomēr skatās uz cenu un izvēlas ne tik ekskluzīvus produktus. Divi vēl aizvien labi pārdodami ir produkti Turcija un Ēģipte, kas līdz ar Krētas salu būs perspektīvākais piedāvājums arī nākamā gada laikā, jo šajos galamērķos izmaksas neaug tik strauji. Tāpat aktuāli būs īsie ceļojumi pa Eiropu — 3 līdz 4 dienas uz tām pilsētām, kur pieejami tiešie lidojumi no Rīgas. Protams, mēs nezinām, kāda būs airBaltic tālākā cenu politika, jo SAS ir pārdevis savu daļu airBaltic menedžmentam. Domāju, ka viņi būs ieguvēji, saglabājot līdzšinējo politiku, kā arī turpinot sadarbību ar ceļojumu firmām, jo tas ir papildus pārdošanas kanāls. Ja lidojumi nebūs pieejami, ļaudis atradīs citu veidu, kā ceļot — atkal kāps mašīnās, brauks ar autobusu.
Protams, cilvēki arvien vairāk gaidīs pēdējā brīža piedāvājumus. Tiesa, šajos grūtajos ekonomiskajsos apstākļos taupīgāki sāk kļūt arī produktu piedāvātāji, un tāpēc ir mazāk iespēju, ka viņi piedāvā izdevīgākus darījumus. Šis tas, protams, ir, taču ne jau tā kā 2007. gada sākumā, kad viens no tūroperatoriem gribēja iekarot sev tirgus daļu un sākās lielie cenu kari. Tādas situācijas mums vairs nebūs. Protams, mēs veidojam arī savus produktus un piedāvājumus, taču nevienai Latvijas tūrfirmai nav savas aviokompānijas vai viesnīcu ķēdes. Līdz ar to mums nav izteiktu savu produktu.
Domāju, ka tām aģentūrām, kur produktu klāsts ir ļoti plašs, piemēram, Latvia Tours, būs jāstrādā vairāk un jāpārdod vairāk, lai dabūtu to pašu apgrozījumu, jo krītas ieņēmumi no mūsu pakalpojumu maksām. Redzot to, kas notiek tirgū, mēs tās neceļam, taču vienlaikus ir izmaksas, kas pieaug. Izmaiņas tirgū lielākoties būs saistītas ar mazajām tūrkompānijām, kur strādā viens–divi cilvēki, tām būs grūtāk konkurēt. Turklāt cilvēki vairāk uzticēsies tām tūrfirmām, kas ir Latvijas Tūrisma Aģentu Asociācijas (ALTA) biedri, jo mums tomēr ir visas licences, garantijas un apdrošināšana. Jādomā, ka cietīs arī tās tūrfirmas, kas piedāvā autobusu tūres, jo no cenu un komunālo maksājumu pieauguma visvairāk cieš tieši šī klientūras daļa.
Konsolidācijas tendence bija vērojama jau 2008. gadā, kad aģentūras sāka apvienoties, pārpirkt mazākas. Tāpat, lai gan ekonomiskā situācija nav labvēlīga, parādās tendence, ka, lai arī tirgus ir mazs, ienāk starptautiskas Skandināvijas tūrisma aģentūru ķēdes, piemēram, Kaleva travel. Tiem, kam šobrīd ir plašākas kabatas — tā teikt, uzkrāta zināma tauku kārta —šis būtu pareizais periods, kad izdevīgi pārpirkt kādu aģentūru tīklu. Var arī izrādīties, ka savu darbību beidz kāda lielāka kompānija, lai pasargātu sevi un savus klientus no nepatikšanām. Konkrētu piemēru nav, bet mūsdienās var gādīties visādi.
