Šķiet ekonomiskie satricinājumi ir tā aizmiglojuši daudzu vadītāju acis, ka viņi pat nepamana, ka jau atkal kāpj uz citu sen aizmirstajiem grābekļiem. Proti, runa ir par jaunāko motivēšanas tendenci – motivēt ar atlaišanu.
Acīmredzot esošajos ekonomiskajos apstākļos otrā plānā vadītājiem ir palicis visvērtīgākais resurss - darbinieki. Ja pirms brīža darbiniekus motivēja ar prēmijām, piemaksām, pasākumiem, mācībām un citiem labumiem, tad tagad bieži dzirdams, ka darbinieki tiek motivēti ar atlaišanu. Ja slikti strādāsi, atlaidīsim!
Jebkurā grāmatā par uzņēmuma vai personāla vadību ir skaidri rakstīts, ka bailes motivē cilvēkus izdzīvot nevis sasniegt uzņēmuma mērķus. Jā, varbūt pātagas metode īslaicīgi sniegs rezultātu, tomēr ilgtermiņā uzņēmumu novedīs pie zaudējumiem. Pirmkārt, šāda motivācija ir tieši saistīta ar klientu apkalpošanas kvalitāti. Kā apkalpos klientu darbinieks, kuram jāpriecājas, ka plānotās prēmijas vietā viņu neatlaiž? Savukārt, klientu apkalpošanai ir tieša saistība ar klientu lojalitāti un atkārtotu pirkumu skaitu.
Ja arī nav jāstrādā ar klientiem, tad darbinieki iemācīsies izdarīt precīzi tik daudz, lai viņus neatlaistu, un, turpinot savus ieradumus, pie kontroles atslābuma strādās ar vājākiem rezultātiem. Nemaz nerunājot par to, cik no darba laika tiks veltīts citas darba vietas meklējumiem.
Ko vajag darīt?
Pirmkārt, uzņēmuma vadībai ir jāsāk ar Maslova piramīdas apakšu – ar drošību un stabilitāti. Vadītājiem jāuzņemas līdera loma – jānodrošina uzņēmuma virzība. Jābeidz skaidrot darbiniekiem ekonomiskā situācija šodien, bet jāsāk stāstīt uz kurieni mēs virzāmies un pēc cik ilga laika mēs sasniegsim iepriekšējos rezultātus. Augstākā līmeņa vadītājiem ir jāpieņem sev sliktākais uzņēmuma darbības scenārijs un saistībā ar to jāpieņem lēmumi, lai uzņēmumam tuvākajā laikā izdzīvošana būtu garantēta. Ja valstī ir nestabilitāte, tad uzņēmuma iekšienē cilvēkam ir jājūtas stabili, tikai pēc tam darbinieks sāks domāt par uzņēmuma mērķu sasniegšanu.
Otrkārt, jāmaina darbinieku motivācijas sistēmu atbilstoši esošajai situācijai. Pēdējos gados atalgojums bija galvenais motivātors, jo mūsu valsts strauji attīstījās un varējām efektīvi izmantot šo īstermiņa motivātoru. Šobrīd ir jādomā par ilgtermiņa motivāciju, citiem mērķiem, kas vērsti uz kvalitāti, efektivitāti, utt. Jāpārskata ir esošās prēmēšanas sistēmas. Pārmaiņu laikā viens no spēcīgākajiem darbinieka motivātoriem būs drošības un stabilitātes sajūta. Arī, ja konkrētajam darbiniekam samazinās darba apjoms, tad viņu ir jāstimulē paaugstināt darba kvalitāti un attīstīties, apgūt papildus pakalpojumus, jo esoša darbinieka pārkvalificēšana izmaksā lētāk kā jauna darbinieka pieņemšana.
Treškārt, KOMUNIĀCIJA, KOMUNIKĀCIJA UN KOMUNIKĀCIJA! Darbiniekiem ir jāskaidro esošā situācija gan valstī, gan uzņēmumā. Jebkuras pārmaiņas nozīmē cilvēkos attieksmes maiņu, uzvedības maiņu, tāpēc šobrīd vadītājiem ir daudz vairāk jāskaidro darbiniekiem gan situācija valstī, gan situācija uzņēmumā, jo situācija tik strauji, ka mēs pat nespējam izsekot visam līdzi nerunājot par mainīšanos līdzi. Vadošie uzņēmumi speciāli gatavo saviem vadītājiem informāciju par notiekošo valstī un uzņēmumā, lai visā uzņēmumā būtu vietots viedoklis par notiekošo.