«Šobrīd gandrīz 10 tūkstoši Rīgas iedzīvotāju gaida rindā uz pašvaldības un sociālajiem dzīvokļiem, un esam gatavi atteikties arī no viņiem, izsūtot viņus, piemēram, uz Dreiliņiem. Negribas lietot skaļus vārdus, bet ir jāsaka ļoti skaļi, ka tā ir noziedzība pret pilsētu. Un šeit nav runa par kādu konkrētu cilvēku, bet par valdošo mūsu sabiedrības vadībā – par ārējo cilvēka telpu, kas nodrošina mūsu vajadzības un pieprasījumu, bet diemžēl ar cilvēka iekšējo telpu un arī ar sabiedrības iekšējo kodolu vairs nav sabalansēta,» intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka uzņēmējs Andris Kreislers.
Savā laikā aktīvais būvuzņēmējs un tikpat aktīvais politikas veidotājs pēdējos gados visai maz sniedz intervijas, ievērojami retāk ir pamanāms publiskajā telpā, medijos.
«Mums ir jāskatās uz labajiem piemēriem. Piemēram, Hundertwasser ēkas, kas Austrijā ir viens no tūristu apmeklētākajiem objektiem, – maz ir to, kas zina, ka tās ir sociālās ēkas. Ļoti labs piemērs!
Berlīne jau 80. gados aicināja uzņēmējus atgriezties centrā un pat piešķīra dažādus atvieglojumus, lai tikai viņi veidotu un attīstītu savu biznesu tur, lai tikai centrs neizmirtu. Pilsēta nav pilsēta, ja tajā nekūsā dzīvība, ja vecie cilvēki nedzīvo kopā ar jaunajiem, nerāda savu piemēru, ja nav tās labās vides, kur būt kopā ar jauno paaudzi. Mums nekas tāds kardināls pat nav jāmaina, vienkārši ir jāskatās, kur jāpieliek enerģija,» skaidro A. Kreislers.
«Ja lielai daļai no tiem 10 tūkstošiem dzīvokļu rindā stāvētāju jautātu – vai jūs gribat dzīvot mazā dzīvoklītī Ulbrokā 8. stāvā ar skatu pa logu uz otru tādu pašu māju, vai arī jūs tomēr gribat palikt centrā, būt tuvāk pie mazbērniem, vecumdienās piestrādājot varbūt par sētnieku, apkopēju, sargu vai auklīti, vai kādā citā sabiedriski vajadzīgā darbā – es domāju, ka lielākā daļa teiktu – jā! Te ir pieejams sabiedriskais transports, cilvēki var aiziet uz teātri, satikties. Var kaut ko nopelnīt pie pensijas. Biznesam radīsies nepieciešamība attīstīt pakalpojumu sfēras uzņēmumus – veidojas darba vietas, kaut vai jaunas kafejnīcas. Un, galu galā, vecos dzīvokļus izremontēt tomēr ir lētāk nekā būvēt jaunus un vēl tiem pievadīt jaunas transporta līnijas,» ir pārliecināts uzņēmējs.
Plašāk intervija lasāma 26. februāra laikrakstā Dienas Bizness.