Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

«Piecas dienas pēc manas pret Rasnaču vērstās runas es tiku arestēts. Nevis demisionēja Rasnačs, bet apcietināja Kaimiņu,» sarunā ar DB rezumē Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš

Jūs aizturēja Saeimas sēdes sākumā. Kas bija tas, ko jūs nepateicāt?

Vispirms es izstāstīšu, ko es pateicu. Iepriekšējā Saeimas sēdē pirms manas aizturēšanas es uzkāpu tribīnē. Galvenā lieta man bija pateikt, ka tie, kas balsos «pret» Rasnača demisiju, atturēsies vai izraus savas kartes no balsošanas mašīnas, tie atbalsta maksātnespējas administratoru mafiju Latvijā. Tas bija ar piemēriem, kāpēc tas tā ir. Tad pēkšņi tajā Saeimas sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz nākamās nedēļas trešdienai.

Varbūt tomēr atgādiniet, ko minējāt savā slavenajā runā?

Es pateicu zināmo faktu, ka tieslietu ministrs Rasnačs Facebook mierīgi lielās ar debiju supošanā tās dienas vakarā, kad tika nošauts Mārtiņš Bunkus, un neuzņemas nekādu - ne morālo, ne politisko atbildību. Neveic savus ministra pienākumus. Uzskata, ka viss ir labi. Šo runu jūs varat paskatīties manā Fb laika joslā 14.jūnijā, ja interesē. Taču es pieprasīju vēl vienu demisiju, kas ir, manuprāt, absolūti nepieciešama. Ašeradena kungam. Trīs mēnešus iepriekš, kad es 8.martā uzkāpu tribīnē, toreiz es teicu: Ašeradena kungs, es nebalsošu par jūsu demisiju, jo jūs no šīs tribīnes solījāt, ka OIK ir negodīgs nodoklis, kurš nedrīkst būt, un ka jūs atbildēsiet pēc lietas būtības, un ka šī lieta Latvijā tiks izbeigta. Šis slēptais OIK nodoklis. Ašeradena kungam bija trīs mēneši. Ir rakstīti kopā, ja es nemaldos, 19 pieprasījumi. Bet Saeimas pieprasījumu komisijā tie visi ir noraidīti. Ašeradena kungam nav bijis jāatbild uz šiem jautājumiem. Tā vietā Ašeradena kungs sasauca darba grupu ar 35 cilvēkiem par valsts naudu. Noīrēja ārpakalpojumu par valsts naudu, nedomāju, ka tas bija lētākais. Kas tā bija par firmu? Ernst&Young, man liekas. Tātad 35 cilvēki un Ernst&Young ies un pārbaudīs spēkstacijas. Rezultātā nupat Ašeradens iznāca un pateica: esam secinājuši, ka ar OIK neko nevar izdarīt, to nevar izbeigt, bet, redziet, mēs darba grupā esam baigi strādājuši. Nu mēs redzam arī, kā tika izvēlēts VID ģenerāldirektora amata kandidāts Skujiņš, kur vesela darba grupa, vesela komisija sēdēja. Arī ne par mazu valsts naudu. Bet Aldis Gobzems vienkārši piecpadsmit minūtes pasēdēja internetā. Un saraka visas šīs te shēmas, no kurienes nāk Skujiņš, Martinsona kungs un viss pārējais šajā sakarā.

Bezprecedenta gadījums Eiropā, tomēr ne Lietuvas premjers, ne satiksmes un komunikāciju ministrs, ne Lietuvas dzelzceļa vadītājs nesola atjaunot sliedes

Eiropas Komisija 2. oktobrī pieņēma lēmumu gandrīz 28 miljonu eiro apmērā sodīt Lietuvas dzelzceļu (AS Lietuvos geležinkeliai) par konkurences ierobežošanu dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū, jo uzņēmums, likvidējot sliežu ceļu, kas savieno Lietuvu un Latviju, pārkāpis ES konkurences noteikumus. EK lēmumā ir paredzēts ne tikai naudas sods, bet arī prasība Lietuvas dzelzceļam «izbeigt pārkāpumu un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kam ir tāds pats vai līdzvērtīgs mērķis vai iedarbība», vēsta EK paziņojums presei.

Par konkurences politiku atbildīgā komisāre Margrēte Vestagere ir izteikusies, ka tas ir «bezprecedenta gadījums, uzņēmumam demontējot sabiedrisko dzelzceļa infrastruktūru, lai pasargātu sevi no konkurences». Uzņēmēji un VAS Latvijas dzelzceļš vadība cer, ka tiks atjaunotas sliedes. Satiksmes ministrs Uldis Augulis jau ir izteicies, ka no Latvijas puses satiksme slēgtajā posmā varētu tikt atjaunota diennakts laikā. Tikmēr nedz DB aptaujātais Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis, nedz satiksmes un komunikāciju ministrs Rokas Maišulis, nedz Lietuvas dzelzceļa vadītājs Mantas Bartuška atjaunot sliedes nesola. «Man šķiet, ka diplomātiskais ceļš nu jau ir izsmelts. Ja citādi nesaprot, Latvijai jārīkojas pietiekami asi jautājumos, kas interesē Lietuvu,» DB sacīja Liepājas mērs Uldis Sesks.

Ekvadorā es atgriezos otro reizi, jo pirmoreiz tur viesojos pirms aptuveni 15 gadiem, kad devāmies braucienā uz Galapagu salām, kas joprojām starp daudziem citiem ceļojumiem, kas pēc tam vēl piedzīvoti, ir viens no spilgtākajiem iespaidiem.

Galapagu salas ļauj cilvēkam nokļūt dzīvnieku pasaulē, un es joprojām atceros, kā pludmalē sauļojās jūras lauvas ar kuplām ģimenēm, nevis cilvēki. Šoreiz ceļojuma mērķis nebija vēlreiz nokļūt starp dzīvniekiem, bet bija vilinājums doties maģiskā braucienā ar seniem un mistiskiem ceremoniju piedzīvojumiem. Bija vairākas sakritības, un acīmredzot, ja cilvēks ir kaut kam nobriedis, tad tas dzīves ceļā nāk. Es pavisam nejauši saņēmu uzaicinājumu šī gada februārī piedalīties ceļojumā uz Ekvadoru un Kolumbiju pie senajiem džungļu dziedniekiem. Man tas šķita tieši laikā, un es pieteicos braucienam, kura programmu veidoja puisis no Igaunijas, kurš pirms četriem gadiem ar visu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Ekvadorā. Grupā bija 12 pieredzējuši cilvēki, daudzi no viņiem bija ciguna praktizētāji.

«Ir jāsadarbojas ar Krieviju. Mums ir jābūt atvērtiem Krievijas investīcijām ostās. Lai šie kravu īpašnieki, vai viņi ir Krievijas vai Baltkrievijas uzņēmēji, investētu mūsu ostās un izveidotu savus termināļus. Un tad viņi nepieļaus, ka šie termināļi stāv tukši,» intervijā saka bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss

Nav noslēpums, ka Latvijas ekonomika un it īpaši tādas nozares kā tranzīts, gaida Rietumu un Krievijas attiecību uzlabošanos, cerot, ka uzlabosies arī ekonomiskā sadarbība. Kā šajā aspektā vērtējat Helsinkos notikušo ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanos?

Neapšaubāmi, ka «tirdzniecības kari» ne pie kā laba nav noveduši. Protams, ka ASV un Eiropas Savienības attiecības ar Krieviju ir ļoti ietekmējušas mūsu valsti. Ja raugāmies uz tranzīta nozari, tajā ir būtisks kritums par 30% pēdējo gadu laikā, kas ir saistīts ar šiem «ekonomiskajiem kariem». Tāpat cietusi ir pārtikas nozare. Tāpēc jebkura attiecību uzlabošanās starp ASV un Krieviju nāk Latvijai tikai par labu. Ekonomiskajai sadarbībai, Latvijas ekonomikai tā ir laba ziņa. Mēs esam saistīti ar globālo ekonomiku un neesam atrauti no globālās politikas. Krievija joprojām ir būtisks mūsu tirdznieciskais partneris un tāds vienmēr arī būs. It īpaši tranzīta jomā, kuru attīstīt mums īsti pat nav citas iespējas kā vien sadarbībā ar Krieviju.

Jordānija ir labs tūrisma galamērķis ģimenei ar bērniem, jo tā ir diezgan droša Tuvo Austrumu valsts, kur ir iespēja apskatīt vēsturi klātienē

Kāpēc turp doties?

Mēs ar vīru Māri gribējām aizbraukt uz kādu tālāku galamērķi tieši ar bērniem. Gribējām viņiem parādīt kaut ko mazliet citādu, nekā viņi ir redzējuši līdz šim, un izvēlējāmies Jordāniju, jo likās, ka tas ir piedzīvojumiem bagāts galamērķis, ļoti atšķiras no tā, ko bērni ir redzējuši Eiropā, vienlaikus šī ir reģionā teju vai drošākā vieta, ja neskaita slēgtās kūrortu zonas. Mēs savā laikā esam diezgan daudz ceļojuši Tuvo Austrumu reģionā, arī vienā no saviem pirmajiem ceļojumiem divatā bijām Omānā, un mums no tā ir siltas atmiņas.

Braukt kā ģimenei uz Tuvajiem Austrumiem patiesībā ir lielisks ceļošanas formāts. Kultūrās ar salīdzinoši konservatīvu vai tradicionālu sabiedrību ceļotāji ar bērniem ir lielā cieņā, nav nekādu iespējamo problēmu vai jautājumu, kādus varētu uzdot individuāliem ceļotājiem vai jauniem pāriem. Jutāmies pietiekami droši doties arī ārpus standarta tūristu takām. Bērni vietējiem ļoti patīk, visi vēlas ar viņiem parunāties, kaut ko simbolisku uzdāvināt, parādīt telefonā paši savus bērnus un pastāstīt par viņiem. Šķiet, brīžiem mūsu bērni bija pat mazliet samulsuši no tā, cik liela uzmanība viņiem tika pievērsta, piemēram, tur katrs viesmīlis centās pajautāt pašam bērnam, ko viņš vēlas, kamēr Eiropā tomēr ierasts, ka personāls runā tikai ar pieaugušajiem. Protams, jārēķinās, ka, ceļojot ar bērniem, viss notiek lēnāk un ir jāpielāgojas, visu darījām viņu tempā un arī aktivitātes pielāgojām viņu interesēm.

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Aizvien paliek neatbildēts jautājums, vai un kad Rail Baltica dzelzceļš tiks uzbūvēts un sāks funkcionēt.

1991. gadā – tātad pirms 33 gadiem – parādījās ideja, kuru varētu raksturot, pārfrāzējot visiem labi zināmas dzejas rindas: «Es celt gribu sliedes visgarākās, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā. Lai putenis plosās, lai ziemelis elš: uz priekšu tik trauksies sliežu ceļš!» Iespējams, sākumā kāds zināja, kāpēc šīs sliedes grib, kam to visu vajag. Iespējams arī, ka saprata, kas un ko darīs. Kas būs pārvadātājs, kas un ko vedīs un cik tālu, turklāt arī – kāpēc. Jo bija, ko vest! Bija cilvēki, un arī kravas bija.

Ar laiku atbildes uz šiem jautājumiem sāka balot un izplēnēja. Kāpēc vajag sliedes, ja var būvēt termināļus? Kāpēc iet uz priekšu, ja tepat uz vietas betonu liet ir rentablāk? Nav tālu jāved! Uz šiem jautājumiem atbildes ir meklējusi Valsts kontrole (VK), turklāt kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Pēc VK secinājumu publiskošanas Latvijas politiskajā un ierēdnieciskajā vidē sākās savdabīgs process, ko vienkāršoti varētu apzīmēt – lielākā pārsteigtā nezinīša tēlošana.

Lietuvai savu nacionālo biznesa interešu protekcionisma mugurkauls ir stiprs, tas ir pat stingrāks par dzelzceļa sliedēm. Pirms gandrīz desmit gadiem it kā remontdarbu dēļ noņemtās sliedes pie Reņģes bija mērķtiecīgi raidīts signāls par tranzīta pārvadājumu ietekmes dalīšanu reģionā, kuru Latvija pareizi saprata, šķiet, tikai nupat. Bija jāpaiet vairāk nekā deviņiem gadiem, lai Latvija pārstātu gaidīt «sliežu remonta» beigas un celtu galdā oficiālu notu.

Lietuvu ar tiesas spriedumu starptautiski par patvaļīgu un varmācīgu konkurences ierobežošanu dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū beidzot nokauninājusi arī Eiropas Komisija, liekot maksāt soda naudu, kas tikai pirmajā mirklī varētu šķist liela. 28 milj. eiro nav salīdzināma nedz ar kaimiņvalsts sliežu ceļos apgrozīto naudu, ne Latvijas pusei šajos garajos gados nodarītajiem zaudējumiem. Sliktākais ir tas, ka Eiropas Komisijas lēmums sodīt Lietuvu Latvijai var nedot nekādu taustāmu labumu. Sliežu nav un, var gadīties, ka to arī nebūs. DB (05.10. laikrakstā) aptaujātie Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis, Satiksmes un komunikāciju ministrs Rokas Maišulis un Lietuvas dzelzceļa vadītājs Mantas Bartuška sliedes atjaunot nesola. Tajā pašā laikā Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis šonedēļ medijos izteicās, ka leišu nacionālajai dzelzceļa kompānijai «acīmredzot» būs jāatjauno Mažeiķu – Reņģes posms. Ar «acīmredzot» var arī nepietikt, lai sliedes reāli atjaunotu un kustība atkal notiktu. Nepieciešama ievērojami konkrētāka rīcība par izvairīgu spriešanu par to, kas kaut kad varētu vai nevarētu notikt. Pēc Seima spīkera vārdiem uzlikt atpakaļ sliedes varētu būt lētāk, nekā maksāt EK noteikto sodu.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Rīgas jaunās varas pirmā pilnvaru gada laikā paveikto darbu kvalitāti galvaspilsētas satiksmes sistēmas sakārtošanā sarunā ar laikraksta Diena žurnālistu Guntaru Gūti vērtē satiksmes eksperts Pauls Timrots.

Pēdējā gada laikā daudz dzirdama kritika par satiksmes organizēšanas dīvainībām galvaspilsētā. Kāda, tavuprāt, ir kopējā situācija Rīgā satiksmes jomā?

Patiesībā jau nekas liels un būtisks nenotiek. Drīzāk redzam jaunās varas jaunas politikas parādīšanu un pierādīšanu. Ja tev radusies iespēja parādīt sevi kā jaunu spēku, tad tev arī ir jāparāda, ka tu esi savādāks. Līdz ar to tev nav tik daudz laika, kamēr uzbūvēsi, piemēram, Ziemeļu pārvadu vai Rīgas apvedceļu, tāpēc, lai tu kļūtu pamanāms, tu ātri un butaforiski mēģini paveikt jebkādas lietas un iebāzt kāju durvīs. Līdz ar to no tāda politiskā viedokļa tā parādīšanās ir izdevusies – visi viņus ir pamanījuši. Cits jautājums, cik šī politika ir konsekventa un vēsturiski paliekoša.

Polijas naftas koncerns «PKN Orlen» atzinīgi vērtē Lietuvas valsts dzelzceļa uzņēmuma «Lietuvos geležinkeliai» solījumu atjaunot pirms gandrīz desmit gadiem noārdīto Mažeiķu-Reņģes dzelzceļa posmu, pa kuru šim koncernam piederošā Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca «Orlen Lietuva» līdz 2008.gadam veda naftas produktus uz Latviju un Igauniju.

To ceturtdien preses konferencē paziņojuši «PKN Orlen» vadītāji. Viņi arī norādījuši, ka Eiropas Komisijas (EK) lēmums noteikt dzelzceļa uzņēmumam par šo soli nepilnu 28 miljonu eiro naudassodu nav sagādājis viņiem gandarījumu.

«Mēs nejūtam nekādu gandarījumu, ka tika noteikts naudassods, mūs nepriecē tas, ka valstīs, kurās mēs darbojamies, valdībām tiek noteikti sodi. Tomēr mēs apsveicam lēmumu [atjaunot Reņģes posmu]. Jau esam sākuši sarunas, lai atrisinātu šo problēmu. Tas labvēlīgi ietekmēs mūsu darbību,» žurnālistiem sacījis «Orlen» viceprezidents Miroslavs Kohaļskis.

Pēc viņa teiktā, ir svarīgi, lai «Lietuvos geležinkeliai» un EK atrastu problēmas risinājumu, bet «Orlen» šo jautājumu uzlūko no biznesa skatupunkta.

Lietuvas valsts dzelzceļa uzņēmums «Lietuvos geležinkeliai» tuvākajā laikā varētu sākt atjaunot Mažeiķu-Reņģes dzelzceļa posmu, par kura nojaukšanu Eiropas Komisija (EK) tam noteikusi nepilnu 28 miljonu eiro naudassodu, trešdien paziņojis Lietuvas dzelzceļa kompānijas vadītājs Mants Bartuška.

«Pilnībā iespējams, ka mēs tuvākajā laikā sāksim atjaunot [dzelzceļa] posmu [no Mažeiķiem] uz Reņģi, lai atrisinātu šo jautājumu,» preses konferencē sacīja Bartuška.

Viņš nevarēja atbildēt uz jautājumu, cik Mažeiķu-Reņģes dzelzceļa posma atjaunošana varētu izmaksāt. Iepriekš vēstīts, ka izmaksas varētu būt apmēram 20 miljoni eiro.

EK soda Lietuvu, Latvija grib sliedes

Papildināta - Lietuvas dzelzceļam par Mažeiķu-Reņģes posma noārdīšanu jāmaksā teju 28 miljoni eiro

No draugiem sen biju dzirdējusi, ka pastaigas pa kalniem ir lieliska atpūta.

Par to pati pārliecinājos, ceļojot pa vairākiem ASV štatiem un dodoties vairāku stundu pārgājienos pa kanjoniem. Darba kolēģe, kura pērn pabija Karpatu kalnos Ukrainā, par savu ceļojumu bija sajūsmā un stāstīja brīnumainas lietas – neparasti piedzīvojumi, burvīga daba, sirsnīgi, atsaucīgi cilvēki. Ieinteresējos par šo maršrutu, un, kad draudzene Ilze Āķe piedāvāja šīs vasaras otrajā pusē aizbraukt uz Karpatiem, nekavējoties piekritu. Lai arī nekādi ārvalstu braucieni un īpašs budžets nebija ieplānots, draudzene mierināja, ka Ukrainā viss ir tik lēti, ka šos izdevumus pat nejutīšu. Faktiski tā arī bija, jo ceļojuma izdevumi daudz nepārsniedza budžetu, kas būtu bijis nepieciešams, attiecīgo laiku pavadot tepat, Latvijā. Izbaudot ceļu ar auto līdz Ziemeļukrainai pa gleznainajām Polijas šosejām, kopumā mūsu piedzīvojumu brauciens ilga desmit dienas.

Sliedes Andrejsalā paralēli Eksporta ielai jau noārdītas, uzbērti celiņi, kas iezīmē nākotnes ielas, graudu elevators darbu pārtraucis, un gatavs ir salas apbūves plāns. Jau 2023. gada nogalē Pētersalas iela atdursies Daugavā un, iespējams, būs redzami pirmā īres nama pamati vai pat siluets.

Tādu ainu Dienas Biznesam intervijā ieskicē SIA RigaPortCity valdes priekšsēdētājs un attīstības direktors Juris Dreimanis.

Ar konkrēti kādas teritorijas attīstību nodarbojas jūsu uzņēmums, un ko tas pārstāv?

RigaPortCity attīstāmā teritorija sākas no Vanšu tilta, tai piekrīt pašreizējais Rīgas pasažieru terminālis, jahtu centrs Andrejosta, visa Andrejsala un Eksporta ostas dienvidu teritorija. Zemesgabaliem šajā teritorijā ir dažādi īpašnieki, tomēr viņi visi ir spējuši vienoties par vienota attīstības uzņēmuma izveidi, kas arī ir SIA RigaPortCity. Kopumā ir runa par 55 hektāriem zemes, kas uzskatāma par bijušo ostas teritoriju. Uzņēmuma uzdevums ir pārraudzīt un attīstīt tā, lai ieguvēji būtu visi, arī Rīgas pilsēta – iedzīvotāji, viesi un pašvaldība, kas iegūs jaunu, izcili sakoptu pilsētas daļu.

Lietuvas valsts dzelzceļa uzņēmums Lietuvos geležinkeliai iegādāsies sliedes no Latvijas un Austrijas, maksājot 36,5 miljonus eiro, ziņo baltictimes.com.

Pirmais, 11,5 miljonus eiro vērtais līgums ar Latvijas piegādātāju Sigmen jau parakstīts.

Sākotnējie līgumi ar izvēlētajiem piegādātājiem Sigmen un Voestalpine VAE Legetecha tika parakstīti pagājušā gada decembrī.

Sliedes tiek pirktas plānotam sliežu ceļu remontam un ikdienas uzturēšanai, lai nodrošinātu drošu un nepārtrauktu pasažieru un kravas vilcienu satiksmi, informē uzņēmumā.

Līgumu ilgums ir divi gadi ar iespēju pagarināt vēl uz diviem gadiem.

Sigmen ir piegādājis sliedes Lietuvos geležinkeliai kopš 2016. gada. 2016. gadā līguma vērtība bija 2,1 miljons eiro, 2017. gadā - 2,7 miljoni eiro un 2018. gadā - 7,3 miljoni eiro.

Koki, "vēsais" asfalts, baltās sliedes un parastais ūdens – šie ir daži no "instrumentiem", kurus dažādās pasaules vietās izmanto, lai cīnītos ar karstumu.

"Karsti? Stādi kokus!" - šādu paziņojumu savā sociālā tīkla "Facebook" profilā publicējusi apvienība "Pilsēta cilvēkiem". Apvienība veikusi mērījumus Rīgā, lai salīdzinātu temperatūru ielās ar kokiem un bez tiem. Secinājums – temperatūra krasi atšķiras ielās ar kokiem.

Pilsētās ir daudz karstumu piesaistošu virsmu - asfalts, ēkas, bruģis. Šīs virsmas pilsētās rada tā saukto "karstuma salas" efektu, kad pilsētās gaisa temperatūra ir dažus grādus augstāka nekā gaisa temperatūra ārpus pilsētas, skaidro apvienība.

"Karstuma salas" efektu "Pilsēta cilvēkiem" iesaka labot, apzaļumojot ielas, jo koki dabiski atvēsina pilsētu.

Tikmēr citviet pasaulē izmēģina jaunas tehnoloģijas temperatūras samazināšanai apdzīvotās vietās. ASV pilsēta Fīniksa ziņo par šogad uzsāktu pilotprojektu, kura laikā vairākas pilsētas ielas tiek ieklātas ar "vēso" asfaltu. Tas ir materiāls, kas satur titāna oksīdu un polimērus, atspoguļojot saules gaismu. Losandželosā "vēsais" ielu pārklājums izmēģināts jau 2017. gadā.

30. maijā Rīgā noslepkavotais Mārtiņš Bunkus plašākai publikai bija maz zināms maksātnespējas administrators

Jau pirms diviem gadiem portāls pietiek.com skaidroja M. Bunkus saistību ar «netīrajām» lietām maksātnespējas procesos. Lai labāk izprastu M. Bunkus profesionālo darbību, Dienas Bizness publicē pietiek.com sarunu ar Mono grupas ilggadējo īpašnieku, uzņēmēju Mihailu Uļmanu.

Ir divas lielas problēmas. Viena ir skaidrie vai ne tik skaidrie sakari ar acīmredzamu ieinteresētību starp izpildvaras un valsts administratīvām struktūrām.

Ir maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus, kurš ir arī advokāts, kurš izmanto juridiskos absurdus, izmanto caurumus likumos un izmanto to, ka viņa brālis ir augsta Valsts ieņēmumu dienesta amatpersona.

Ja kādam uzņēmumam ir parāds VID, tad konkrēts cilvēks atnāk pie šāda administratora un piedāvā: piemēram, tev ir parāds VID 800 tūkstoši, tu man maksā 200 tūkstošus, es tev visu nokārtoju, un visi apmierināti.

Igaunijas banka AS «Coop Pank» Zolitūdes traģēdijas teritorijā, Priedaines ielā 20, nākotnē gribētu izbūvēt projektu ar dzīvojamo namu, pazemes autostāvvietām un labiekārtotu parku, kurā atrastos arī memoriāls traģēdijas upuriem.

Rīgas domes Vidi degradējošo būvju komisija šodien skatīja jautājumu par daudzstāvu ēkas Priedaines ielā 20 uzturēšanas trūkumiem. Tas ir nams, kas atrodas vietā, kur 2013.gada novembrī iebruka veikals «Maxima», kā rezultātā bojā gāja 54 cilvēki.

Pirms tam nams piederēja SIA «Homburg Zolitude», kas bija attīstītājs visam Priedaines ielas 20 projektam - gan sabrukušajam tirdzniecības centram, gan tam blakus esošajai daudzdzīvokļu mājai. Pērnā gada jūnijā izsolē par 3,9 miljoniem eiro namu ieguva Igaunijas banka «Eesti Krediidipank», kas bija šī īpašuma ķīlas turētājs. Patlaban ēka pieder SIA «Prana Property» un «Firmas.lv» pieejamā informācija liecina, ka tas ir meitas uzņēmums Igaunijas bankai AS «Coop Pank».

Ārsts Pēteris Kļava uzskata, ka saturīgi pavadīt Ziemassvētku brīvdienas var, ļaujot prātam ieskatīties pašam savā esībā – tā ir kā portāls, kur gūt spēku, mieru un radošumu nākamajam gadam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 21. decembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kristīgajā mācībā Ziemassvētkos piedzimst Jēzus bērns. Tavs ikdienas darbs gan ir vairāk saistīts ar bērnu nāvi, nevis dzimšanu. Kā tu domā, vai Latvijas sabiedrībai vajadzētu uztraukties par demogrāfijas jautājumiem, kā to paģēr sabiedriskā doma?

Mūsu saruna ir tikai mans viedoklis. Lielais eksistences redzējums nevienam no mums nav pieejams. Balstāmies pieņēmumos un spriedumos no zināšanu summas, kas mums ir pieejama, un no personīgā skatījuma. Domāju, ka 4018. gadā Ziemassvētkos cilvēki Latvijā domās un uztvers citādi. Vēstures stundās, ja skolas vēl būs, mācīs par šiem notikumiem ar līdzjūtību – cik grūti gāja tām Baltijas valstīm, cik viņi bija neattīstīti, cik mežonīga bija viņu sociālā iekārta, cik vardarbīga bija sabiedrība. Par mūsu civilizāciju runās ar visdziļāko līdzjūtību. Vienmēr cenšos balansēt starp humoru un viedumu, liekot kopā savu dzīvi. Pliks humors nozīmē, ka esi plānprātīgs, bet viens pats viedums var novest dziļā depresijā. Pa vidu ir jānotur kaut kāds līdzsvars. Zemeslode, kuru uzskatām par savu no globāli kosmiska viedokļa, ir nekas vairāk kā psihiatrijas slimnīca brīvā lidojumā. Katra valsts ir nodaļa, kur cilvēki ārstējas. Latvijā ārstējas ar dziesmu un deju terapiju, Vācijā – ar darba terapiju. Katrā no valstīm var kaut ko iemācīties, gūt noteiktas atziņas. Domāju, ka Latvija ir viena no beigu nodaļām, kur dzimst jau visai veseli cilvēki, kam vairs nav smagi jāstrādā, bet var vairāk nodarboties ar mākslu, domāt brīvi. Jā, mums ir smaga vēsture, okupācijas. Taču tieši šis ārprātīgais 800 gadu ilgais pārdzīvojums Latvijas tautai jeb cilvēkiem, kas piedzimst latviešu ķermeņos, ir milzīga iespēja kaut ko saprast, bet jautājums – ko saprast? Augstas lietas. Manuprāt, Latvija tam ir ideāla zeme, par ko liecina arī mūsu sabiedrība. Tik daudz mīļu, viedu, tīru cilvēku ar lielu potenciālu un dziļi integrālu apzināšanos man grūti iedomāties citā zemē, lai gan esmu mazliet ceļojis pa pasauli. Tik koncentrēti mazā valstiņā! Varētu teikt, ka mūsu Latvija ir iespēja katram piedzemdēt Jēzu Kristu sirdī. Nevis kā vēsturisku personu, bet kā apskaidrības potenciālu. Šeit pasaulē nāk savā ziņā izredzētie – te ir iespēja izdzīvot ļoti augstas kosmiskas vērtības, kā tīrība, atturība, nevardarbība, klusums, tīra daba, šī zeme ir kā kosmisks portāls, kas dod iespēju kaut ko dziļi saprast. Tāpēc domāju, ka šeit nevar piedzimt ļoti daudz cilvēku. Un vienlaikus šeit ir grūti no sociālekonomiskā viedokļa. Taču neviens apskaidrots cilvēks nav bijis bagāts. Bagātība kā vērtība ir palikusi pagātnē, tā ir cita vērtību sistēma, cita prāta gultne.

Tranzīta nozare pēdējos gados gan iekšpolitisku, gan ģeopolitisku apstākļu dēļ piedzīvo izaicinājumu pilnu periodu. Ierastie tranzīta ceļi ir apgrūtināti vai pat pilnībā slēgti. Sankcijas, militāri agresīva kaimiņvalsts, energoresursu cenu kāpums. Šo sarakstu varētu turpināt.

Taču Latvijas ģeogrāfiskais novietojums ir viens no resursiem, kuru mums visiem vajadzētu censties izmantot savas tautas, nācijas un valsts labklājības celšanai.

Gandrīz 65 tūkstošu kvadrātkilometrus liela teritorija blakus Baltijas jūrai, Eiropas Savienības ārējā robeža, trīs neaizsalstošas ostas. Patīk mums tas vai nē, bet tā ir Latvijas nafta, Latvijas zelts, ko ir jāprot izdevīgi pārdot pasaules biržā. Politiķiem un valdībai, stiķējot nākamā gada budžetu, derētu atcerēties, ka viena tranzīta kravas tonna dod Latvijas ekonomikai 20 eiro pienesumu. Ikreiz, dzirdot par kravu apjoma krišanos kādā ostā, vajadzētu nevis sist plaukstiņas – uh, cik forši, ka tiem oligarhiem neiet, bet gan atcerēties, ka tie ir miljonu miljoni atņemti mūsu skolotājiem, policistiem, medikamentiem utt. Rit jau trešais gads karam Ukrainā. Eiropas Savienība un ASV ieviesušas sankcijas agresorvalstij.