Regulējumu ietvars, lai novērstu 2008. gada finanšu krīzes atkārtošanos, solās būt gatavs 2017. gadā
Ja nu gadījumā rīt būtu krīze, tās ietekme vairs nebūtu tik graujoša kā 2008. gadā, vērtē Eiropas Banku iestādes (EBI) priekšsēdētājs Andrea Enria.
Pēc Eiropas Centrālās bankas kļūšanas par galveno banku regulatoru acīmredzot no EBI ir noņemta daļa atbildības. Vai tas nozīmē, ka Mario Dragi nesenajā konfeti uzbrukumā Frankfurtē uzņēmās arī jūsu konfeti lietus un tautas sašutuma daļu?
Nenoliedzu, ka banku savienības ietvaros regulatora varas piešķiršana ECB mūsu dzīvi EBI atvieglo, jo mērķis jau mums ir viens – integrētāki un drošāki Eiropas finanšu tirgi. Tomēr es nedomāju, ka Dragi kungs būtu dabūjis kādu konfeti un kritikas devu mūsu vietā. Esam saņēmuši savu daļu paši, arī presē, vairākās ES valstīs.
Zināmā mērā EBI ir atbildīga par regulējumiem – par noteikumu likumprojektiem un uzraudzības prakses saskaņošanu starp ES dalībvalstu finanšu tirgu regulatoriem. Tāpat mūsu pienākums ir piedalīties banku stresa testos un datu caurskatāmības pārbaudēs. Tomēr EBI nekad nav bijusi tiešas banku uzraudzības atbildība. Uzdevums, kas tagad ir uzlikts ECB, nekad nav bijis uzlikts mums, jo līdz pērnajam rudenim tas bija tikai nacionālo regulatoru ziņā.
Veicot jebkādas pārmaiņas Eiropas līmenī, ieskaitot kapitāla un finanšu tirgos, tās dalībvalstīs mēdz izraisīt nepatiku, jo maina ierasto kārtību, tāpēc šis tiešām nav sevišķi populārs amats. Tomēr galu galā ieguvēji ir visi – bankas, kaut sākumā tās pretojas, un arī bizness un pilsoņi kā šo pakalpojumu saņēmēji.
Vai nobīde laikā starp politikas iniciatīvu ieviešanu un to efektu ir iemesls cilvēku acīmredzot pat naidam pret lielajiem finansistiem, kas izpaudās arī tai konfeti uzbrukumā?
Kopumā šādas jūtas ir saprotamas, jo mēs izejam laukā no lielākās finanšu krīzes vismaz kopš 30. gadiem, lai gan šī varētu būt pat lielāka krīze par Lielo depresiju. Dažās valstīs ir smagas recesijas vairāk nekā piecu gadu garumā, un niknums sabiedrības noskaņojumā pret bankām ir pilnīgi saprotams, un savu daļu no tā saņem arī regulatori. Tas notiek par spīti tam, ka mūsu darbs ir bijis un būs finanšu sistēmas stiprināšana, tāpēc Eiropas bankas jau šodien ir daudz spēcīgākas, un, ja nu gadījumā rīt būtu krīze, tās ietekme nebūtu tik graujoša, jo pašu banku menedžeriem un akcionāriem būtu par savām kļūdām jāmaksā, ne vairs nodokļu maksātājiem. Tā ir lielākā notikusī uzraudzības režīma pārmaiņa, un tā ir precīzi saskaņā ar to, par ko pēdējos gados ir bijis publikas sašutums.
Pie uzraudzības režīma atgriezīsimies, bet cita ECB politika ir lielākas naudas masas jeb likviditātes stumšana tirgū. Vai naudas pieejamība tiešām ir tā lielākā problēma, vai tomēr trūcīgajai kreditēšanai un investīcijām ir citi iemesli, kas citādi arī ir jārisina?
Tās ir vienas medaļas divas puses. No vienas puses ir jāstiprina banku kapitāls un jāspiež iztīrīt bilances no sliktiem aktīviem, un no otras puses ir jānodrošina likviditāte. Pa vienam tas nedarbojas. Iepriekšējos gados mēs nodrošinājām likviditāti, un tomēr banku kapitāls bija nepietiekams, to bilancēs bija slikti aktīvi, un tās nekreditēja reālo ekonomiku. Tagad pēc pērnā Eiropas banku stresa testa situācija ir uzlabojusies, un mēs redzam, ka arī bankām nodrošinātā likviditāte caur kredītiem sāk vairāk iekļūt reālajā ekonomikā, un izaugsmes pazīmes, kaut pamazām, bet ir manāmas.
Ja bankas visus šos gadus un ECB vērtējumā aizvien vēl gana nekreditē, ar ko tad tās pelna? Ko tās dara ar visu to likviditāti? Vai nav tā, ka tās par ECB iedotu naudu pērk lielā mērā tās pašas ECB garantētas obligācijas?
Atkal – jums ir taisnība, ja runājam par iepriekšējiem diviem gadiem. Bankās ieplūda likviditāte, un ko tās darīja? ‒ Tirgojās ar obligācijām, pārsvarā ar valdību obligācijām un nekreditēja reālo ekonomiku. Jāņem gan vērā, ka nebija jau arī pieprasījuma, jo ekonomika neauga, un kā korporatīvais, tā privātais sektors bija jau pārkreditēts. Tam bija jāsaved kārtībā savas bilances, nevis jāņem jauni kredīti. Tagad kredītplecs ir ievērojami mazāks, bankas ir spēcīgākas, un mēs redzam gan izaugsmes pazīmes, gan to, ka likviditāte beidzot sāk sasniegt mājsaimniecības un biznesu.
Kādas ir prognozes – kad šī garā likviditātes ietekmes aste pievilksies un dos tiešām redzamus augļus sevišķi biznesa kreditēšanā?
Mūsu pusē veicamo reformu saraksts ir gandrīz galā. Mums ir milzīga Excel darba lapa ar standartiem un vadlīnijām, kas ir jāizstrādā, un šogad tajā ir vēl diezgan daudz darāmā. Nedaudz darāmā ir arī nākamajam gadam, un tad 2017. gadā regulatoram jauno iniciatīvu paredzamais darbs krītas jau dramatiski. Regulējošās reformas tuvojas beigām, un tam būtu jāpieliek punkts arī banku bažām, ka tām būs atkal jāstiprina savas bilances, ka tās nevar aizdot un plānot darbu un stratēģiju uz priekšdienām. Šī nepārliecinātība beigsies, un tas ļaus uz priekšu virzīties arī bankām.
Visu interviju Tas vēl nav gatavs lasiet pirmdienas, 27. aprīļa, laikrakstā Dienas Bizness (3. lpp.)!
