Ar vai bez SVF aizdevuma, bet no konsolidācijas neizvairīties.
Tā ekonomiskās krīzes situācijā savas valsts politiku vērtē Ungārijas vēstnieks Latvijā Gabors Dobokajs.
Vai ungāri mājokļu kredītu krīzes jautājumā, vienpusēji samazinot Šveices frankos maksājamo kredītu valūtas kursu, ir ņēmuši par piemēru kādu agrāku precedentu?
Pēdējos mēnešos Ungārija par to ir daudz kritizēta par izvēlēto kredītu atmaksāšanas veidu. Esam mēģinājuši atrast to labāko, bet gatava piemēra gan mums nav bijis.
Runājot par to, jāņem vērā pirmām kārtām tas, ka Ungārijas ekonomika pašlaik ir viegli ievainojama gan valsts, gan privātpersonu ārzemju valūtās ņemto aizdevumu dēļ. Bija kaut kas jādara, un nav šaubu, ka gan starptautiski, gan pašmāju finanšu tirgū tas nozīmē dažu interešu aizskaršanu. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs savu problēmu nevarētu risināt tieši šādi.
Kredīti ārzemju valūtā Ungārijā ir vienam miljonam no 10 miljoniem iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka tādi ir katrai trešajai mājsaimniecībai, un 90% no šiem parādiem ir tieši Šveices frankos. Franka vērtība attiecībā pret ungāru forintu pēdējos gados ir cēlusies vairāk nekā par 50 procentu punktiem, un tam nav tiešas darīšanas ar forintu, bet gan ar eiro.
Tas nenāk par labu arī pašiem šveiciešiem, jo kaitē viņu eksporta konkurētspējai.
Tieši tā. Mūsu valdības filozofija, kas bija fonā premjera Viktora Orbāna paziņojumam par franka kursa pazemināšanu hipotekāro kredītu maksājumiem, ir tāda, ka iedzīvotājus ir jāatbrīvo no šāda tipa parādu verdzības.
Vai Grieķijas parāda samazināšanai, kas nu ir pieņemta arī formāli, nebija kāda loma? Tā teikt – ja viņi drīkst, tad kāpēc ne mēs?
Nedomāju gan, jo mūsu situācijas ir atšķirīgas. Galvenokārt tāpēc, ka Ungārijas valdība ir tiešām apņēmusies samazināt valsts parādu, kā tas ir ierakstīts arī jaunajā Konstitūcijā, līdz 2018. gadam sasniedzot līmeni, kas zemāks par 50% no IKP. Tas ir ļoti sāpīgs lēmums, tomēr jau uz šo dienu mēs esam samazinājuši valsts parādu līdz 74%.
Vēl šā gada jūnijā tas bija 81%.
Jā, bet dati par oktobri ir jau šādi. Tiesa, tam ir sava cena, un mēs nevaram izvairīties no strukturālām reformām un konsolidācijas.
Tad konsolidācija Ungārijā darbojas?
Jā. Un tai ir jādarbojas arī turpmāk.
Otrdien runājos ar ekonomistu Marku Veisbrotu (interviju DB lasiet 7. novembrī), kas ir pazīstams ar savu nesaudzīgo Starptautiskā valūtas fonda (SVF) kritiku, un viņš aizvien ir pārliecināts, ka no konsolidācijas vairāk nāk ļaunums.
Viena lieta ir SVF aizdevums, jau cita – ko valdība grib ar to izdarīt. Kad mūsu valdība pagājušajā gadā izlēma neturpināt aizdevuma ņemšanu no SVF, tas nenozīmēja toreiz un nenozīmē aizvien, ka mēs netaisītos īstenot ļoti disciplinētu budžeta politiku vai samazināt valsts tēriņos daudzās jomās. Tāds secinājums, kas izplatījies arī plašsaziņā, ir pārpratums. Un lai īstenotu šādu politiku, SVF aizdevums nav vienīgais līdzeklis.
Dažkārt ir gan.
Dažkārt ir. Bet Ungārijas gadījumā tomēr tas, ka neņemam šo aizdevumu, tiešām nenozīmē, ka mūsu fiskālā politika nebūs ļoti, ļoti barga visās ekonomikas jomās un valsts budžeta un valsts politikas pārstrukturēšanā. Tāpēc Ungārija pēdējos 12 līdz 16 mēnešos ir īstenojusi daudzus pasākumus, un restrukturēšanas rezultāti ir jau redzami. Diemžēl tai pašā laikā mums kopā ar pārējo Eiropu nākas pārdzīvot krīzi, tāpēc rezultāti nav tik sevišķi izteikti. Esam diezgan atkarīgi no citiem.
Piemēram, auto un mašīnbūvē no Vācijas.
Jā. Un ja Vācijā ir izaugsme, kā šogad, tad labi ir arī Ungārijai. Diemžēl finanšu krīzes milzīguma dēļ mēs nevaram pateikt, kas notiks nedēļas nogalē vai nākamajos pāris mēnešos. Tāpēc plānot ir ļoti grūti, tomēr valdība šīs grūtās transformācijas pilnīgi noteikti ir uzlikusi sev par pienākumu.
Ko sakāt par viedokli, ka kredītu atmaksa līdz zināmam laikam par mākslīgi zemāku kursu Ungārijā ir izdevīga tikai bagātajiem un valdošajiem?
Aprēķini liecina, ka atmaksāt visu kredītu uzreiz pēc šā zemākā kursa spēs tikai ap 10% attiecīgo kredītņēmēju. Tiem, kas to varēs atļauties, tā būs ātra atgūšanās. Valdība zina, ka ne visiem tas līdzēs, un būs jāatrod līdzekļi, kā no kredītiem ārzemju valūtās atbrīvot pārējos.
Tad kas notiks ar atlikušajiem 90% parādnieku?
Atlikušajai daļai, kā arī pašvaldību un uzņēmumu ārzemju valūtā ņemtajiem aizņēmumiem, valdība vēlāk izstrādās programmu. Ir nozīmīgi, ka daļa no šiem ārzemju valūtu parādniekiem ir ne tikai privātpersonas, bet arī uzņēmumi un pašvaldības.
Vai ir kādas kompānijas vai pašvaldības, kas līdz ar jauno iespēju parāda restrukturizēšanai varētu meklēt lētākus aizņēmumus pašreizējo atmaksai?
Man šādu datu nav, bet principā tas nav izslēgts. Pašvaldībām ir jāmeklē dažādi veidi, kā tikt vaļā no saviem parādiem. Viens no tādiem ir arī acīmredzamā nepieciešamība valstij nākotnē uzņemties lielāku lomu atbildībā par risku dalīšanu. Tas nozīmē, ka dažas institūcijas, kas pašlaik pieder pašvaldībām, būtu jāpārņem valstij – mācību iestādes, slimnīcas un tamlīdzīgi. Protams, tāda pārņemšana jādara tiktāl, cik tas neskar pašvaldību pašnoteikšanos.
Valstij varētu arī būt vienkāršāk restrukturizēt parādus.
Protams, ka lielāks īpašnieks spēj sadalīt savu naudu vieglāk. Un valsts budžets var arī tikt labāk disciplinēts nekā mazās pašvaldībās, kur trūkst finanšu līdzekļu.
Kā jūs argumentējat samazināto kredītu maksājumu kursu, piemēram, Austrijas bankām?
Aizdevumi ārzemju valūtā Ungārijā ir pieejami tikai no 2003. gada, kad šādas iespējas piedāvāja tikai ārzemju bankas. Tās bija divas austriešu, viena vācu un viena itāļu banka. Tai laikā viņu daļa Ungārijas tirgu attiecīgajos kredītos bija ap 90%. Tagad viņu daļa ārzemju kredītos ir kritusies līdz kādiem 45%. Protams, ka viņiem ir liela interese par pašreizējiem Ungārijas kredītu risinājumiem, bet savulaik viņiem bija liela interese šādu piedāvājumu ungāru tautai arī izveidot.
Ungārijas valdība ne vien tagad bankām, bet iepriekš arī citiem nozīmīgiem ekonomikas sektoriem ir teikusi: jūs izmantojāt ekonomikas priekšrocības, kad tai klājās labi; tagad mēs sagaidām, ka jūs līdzdalīsities arī riskos, ne vien ieguvumos. Tāda ir tā filozofija.
Aplēses rāda, ka 10% kredītņēmēju, kas spēs atmaksāt kredītus tūlīt, radīs bankām zaudējumus 400 miljonu eiro apmērā. Tas nozīmē, ka kapitāla pietiekamības attiecība banku sektorā, kas pašlaik ir 13%, saglabāsies virs 8%. Protams, šis risinājums ir pret banku sektora interesēm, tomēr neesmu dzirdējis, ka kāda no šīm bankām gribētu aiziet no Ungārijas. Tāpat kā iepriekš neaizgāja IKT kompānijas – mobilie operatori – un lielveikalu ķēdes, kam arī valdība bija lūgusi uz noteiktu periodu – trim līdz četriem gadiem – dalīties riskā ar mūsu tautu un valdību un ievērot zināmu cenu politiku. Tāpēc šī nav vēršanās pret bankām, bet gan risinājuma meklējums indivīdiem, pašvaldībām un privātuzņēmējiem.
