UBS bankas analītiķi Stefans Deo, Pauls Donavans un Larijs Heithevejs publicējuši ziņojumu, kurā runāts par eirozonas izjukšanas sekām. Ziņojums sākas ar rindām, ka eiro pašreizējā veidolā nevajadzētu pastāvēt vispār.
«Ņemot vērā pašreizējo eirozonas struktūru un pašreizējo dalībvalstu sastāvu, eiro nedarbojas. Vai nu jāmainās pašreizējai monetārā reģiona struktūrai, vai jāmainās eirozonas dalībvalstu sastāvam,» teiks ziņojumā.
Tāpat ziņojumā teikts, ka visa sistēma jau no paša sākuma pamatā ir bijuši meli. «Kāpēc jāapsver sabrukums? Sabrukums notiek, jo eiro nestrādā. Eirozonas dalībvalstīm būtu ekonomiski labāk, ja tās nekad monetārajam reģiona nebūtu pievienojušās. Kad eiro tika ieviests, pamatā tika uzsvērta valūtas kursu integrācija – valūtas kursa mehānisms bez krīzēm. Tika runāts, ka zudīs neskaidrības no kursu svārstībām un uzvērti labumi, ko gūs tirgotāji un tūristi. Tikmēr mazāk tika runāts, ka veidosies monetārā savienība, kuru būtu daudz grūtāk «pārdot» elektorātam. Monetārā savienība raugoties no ekonomiskā viedokļa ir laba ideja, ja dalība savienībā nozīmē optimālu valūtas zonu. Tas var notikt tikai saskaņā ar diviem nosacījumiem. Proti: valūtas zonas ekonomikas visas ir tik homogēnas, ka virzās vienā un tajā paša virzienā aptuveni ar vienādu ātrumu, vai dalībvalstu ekonomikas ir tik elastīgas, lai jebkuru ekonomikas rādītāju atšķirību varētu samērā ātri labot,» teikts UBS analītiķu ziņojumā.
Lai nu kā, UBS analītiķi tomēr pamatā neparedz eirozonas sabrukumu. Tiek minēts, ka lielāka varbūtība ir tā, ka tiks izveidota vienota fiskālā savienība, jo izstāties no eirozonas vienkārši būtu pārāk dārgi.
UB analītiķi izdalījuši divus eirozonas sabrukšanas modeļus, atkarībā no valstīm, kas pamet monetāro reģionu.
Pirmais: eirozonu pamet ekonomiski vājās valstis. «Šāds scenārijs ietver valstu un korporatīvos bankrotus, banku sistēmas un starptautiskās tirdzniecības sistēmas sabrukumu. Izredzes, ka devalvācija spēs piedāvāt vērā ņemamu palīdzību, ir mazas. Mēs uzskatām, ka, vājajām eirozonas valstīm atstājot monetāro reģionu, uz katru šādā valstī dzīvojošu personu pirmajā gadā veidotos 9,5 līdz 11,5 tūkst. EUR zaudējumi. Pirmajā gadā tas būtu 40% līdz 50% no IKP. Savukārt nākamajos gados izmaksas uz personu varētu būt 3 līdz 4 tūkst. EUR robežās,» teikts paziņojumā.
Otras variants: eirozonu pamet ekonomiski stiprās valstis, piemēram, Vācija. «Tas ietvertu korporatīvos bankrotus, banku sistēmas rekapitalizāciju un starptautiskās tirdzniecības sabrukumu. Ja Vācija izdomās pamest eirozonu, tad izmaksas uz katru Vācijas pieaugušo vai bērnu sasniegtu 6 līdz 8 tūkst. EUR. Pirmajā gadā tas būtu ekvivalents 20% līdz 25% no IKP. Savukārt nākamajos gados izmaksas uz personu varētu būt 3,5 līdz 4,5 tūkst. EUR robežās,» lēš UBS analītiķi.