Pasaules Bankas bijušais konsultants Jānis Platais intervijā Dienas Biznesam atzīst, ka «lai panāktu nākamā gada budžeta konsolidāciju par 400 miljoniem latu, būs nepieciešama izdevumu samazināšana sociālajā sfērā».
Nabadzīga valsts ar relatīvi brīvu ekonomiku, kura, mantojumā no PSRS, uzņēmusies visu sociālo funkciju pildīšanu, un kurai 50% no budžeta ir sociālie izdevumi, agrāk vai vēlāk nonāks smagas izvēles priekšā – izlikties, ka varam par 5 santīmiem saražot kilogramu maizes, t.i., turpināt deklarēt, ka valsts sniedz un turpina sniegt Satversmē deklarēto medicīnas pakalpojumu minimumu par izmaksām, kas nespēj segt pat materiālās izmaksas, vai atteikties no daļas sociālo funkciju pildīšanas.
Tikai valstis, kuras ir izgājušas kapitāla caur uzkrāšanas fāzi var atļauties kādus 50-70 gadus sociālistiskas «vaļības». Pat tādām valstīm, kā Zviedrija tas nevar vilkties mūžīgi, izņemot situāciju, kurā resurss ir nevis cilvēku darbs, bet zeme, piemēram, nafta Norvēģijā. Latvijā vienīgais resurss ir cilvēka darbs. Un nevis ES noteiktās 48 stundas, bet daudz vairāk. Ar 48 stundām nedēļā valsti neuzcelsim!
Šobrīd vienīgais, no kā Latvijas valsts reāli var atteikties, ir tikai medicīnas pakalpojumi vai to ievērojama daļa. No pensijām atteikties nevar un nedrīkst. Arī samazināt tās nebūtu labi. Diemžēl no medicīnas pakalpojuma daļas var atteikties tikai tad, ja tiktu deklarēts, kas ir Satversmē noteiktais «minimums». Pie šāda scenārija būtu iespējams gan sabiedrībai, gan pakalpojuma sniedzējiem, gan apdrošinātājiem pilnīgi skaidri saprast par ko un kad jāmaksā. Pašreiz lielākā problēma ir nevis «pseido-maksas» medicīna, bet pilnīga neskaidrība, kam, par ko un kādās materiālās vienībās (piemēram, lauku bekonā) jāmaksā. Viens pilsonis minimumu saprot kā izglābtu kailu dzīvību, bet otram minimums ir pilnīgi viss medicīnas pakalpojums un pilnīgi par brīvu. Pašreiz ir situācijā, kurā gan valsts īpašumā esošie medicīnas pakalpojumus sniedzēji, gan privātie (kuriem ir līgums ar valsti) ir spiesti likt pacientus operāciju rindā, kuras garums jau mērāms daudzos gados.
Tā vietā, lai ārsts pateiktu pacientam, ka realitāte it tāda, ka pašam ir jārisina medicīnas finanšu problēmas, viņš joprojām tiek tā skaisti sociālistiski mānīts ar domu par gaišāku nākotni, kas ... nekad nepienāks. Mums var nepatikt fakts, ka medicīna virzās krīzes diktētas maksas medicīnas virzienā, bet vēl lielāks ļaunums ir sociālistiski māņi par gaišāku nākotni. Šķiet, ka 70 gadu sociālistiskas domāšanas tomēr ir par daudz un par skādi! Arī tie, kas sūkstās par maksas medicīnu, vēl vairāk sūkstās par valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu rindām, kuras rada tikai socializēta medicīna bez konkurences. Šodien labāk būtu iedzīvotājam saprast, ka tieši tāpat, kā jāparūpējas par savu līzinga kompānijas atņemtā auto vietā nopirktā vecā «golfiņa» veselību – apdrošināšanu, remontu un profilaksi, tāpat jānotiek ar savu personīgo cilvēka veselību.
