Juvelierim tāpat kā jebkura amata meistaram ir savi noslēpumi un knifi. Ja šo zināšanu nav, ir grūti - tad tu vari taisīt tikai rotas.
Tā uzskata juveliermākslas meistars, sudrabkalis Oļegs Auzers, kurš pats jau vairāk nekā 20 gadus apmāca jaunos juvelierus. Juveliera amata apmācība O. Auzera skolā sākas ar tādiem metāliem kā varš, misiņš, bronza vai melhiors. «Ja cilvēks agrāk bijis cita darba darītājs un dzīvē pirmo reizi saskaras ar metāliem, tad sākumā ir jāpārvar bailes no šīm lietām. Vispirms ir jāpastrādā ar vienkāršākiem metāliem, kuriem nenāk līdzi atbildības sajūta. Kad cilvēks ir apguvis pamatus, iemācījies tikt galā ar varu vai misiņu, sapratis, kas ir lodēšana, tad pamazām viņam tiek iedots kāds gabaliņš cēlmetāla,» saka juvelieris.
O. Auzers juveliermākslu sāka apgūt 20 gadu vecumā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā un jau gandrīz pašā sākumā par savu metālu izvēlējās sudrabu, kas juveliermākslā prasot vislielāko meistarību. «Agrā jaunībā vajadzēja izgatavot sudraba kausu - it kā nekas īpašs, bet es netiku galā! Nevarēju dabūt kopā lodējumu, viss kusa un atkal kusa, meistari smējās, bet es neko nespēju izdarīt. Tas kremta un lika domāt, kā ar to tikt galā. Zinu, ka daudziem, nezinot knifus, rodas problēmas, un viņi ir spiesti ierobežot ideju realizēšanu. Ir cilvēkam ideja izgatavot sudraba pili, bet tu māki tikai salodēt Nameja gredzenus vai auskariņus. Un ar gribēšanu nepietiek, ja nav prasmes, tu pili izveidot nevari. Tad atliek taisīt tikai rotas, kas ir pati pirmā klase juveliermākslā,» saka O. Auzers.
Sudraba apstrādē īpaši smalka ir lodēšanas māksla. Sudrabs labi vada siltumu, un, veidojot lielāku darbu ar daudzām detaļām, lai varētu pielodēt vienu, jākarsē ir viss, lai temperatūra visur būtu vienāda - ja karsē tikai vienu pusi, otra kritīs nost, atklāj juvelieris. Gadās, ka ir nostrādāts ilgus mēnešus pie viena darba, taču, sākot lodēt, viss var vienā mirklī sabrukt, zina teikt O. Auzers, kam pašam reiz gadījies misēklis, strādājot pie vienas no pirmajām sudraba pilīm - tās torņi sildot sākuši kust un liekties, taču, apdedzinot pirkstus, esot šo darbu saglābis.
«Ar zeltu nostrādāju tikai kādus četrus gadus, tad pievērsos sudrabam. Zelts ir cietāks nekā sudrabs, mazāk vada siltumu, un ar to strādāt ir salīdzinoši vienkāršāk - kā ar melhioru. Man šis metāls ne īpaši patīk. Pat grūti nosaukt iemeslu, kāpēc. Ir daudzi juvelieri, kas strādā tikai ar zeltu un jūtas ar to komfortabli,» atzīst juvelieris.