«Kā vienu no intensīvākajiem un grūtākajiem savas dzīves laikiem. Ir gan bijuši pāris brīžu dzīvē, kas ar šo laiku intensitātes un grūtību ziņā būtu salīdzināmi, taču neviens no šiem posmiem nebija tik ilgs kā ministra darbs, kas ilga pusotru gadu. Nekad nebiju saskāries ar tādiem ierobežojumiem izteikties, paust savu patieso viedokli par kādu jautājumu, nebiju saskāries ar to, ka kāds no manis tik ļoti gaida, ka es par kaut ko vienošos, proti, «dīlošu». Es nekad šādas lietas nedarītu no brīva prāta, bet amata dēļ man nācās to darīt,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze, vaicāts kā no šodienas skatpunkta vērtē laiku, ko pavadījis ministrijā, atzinis bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis.
«Turklāt tieši šajā laikā tik ļoti pasliktinājās veselība, kā nebija bijis kopš 12 gadu vecuma, kad man izgrieza vienu nieri. Bet es nežēlojos, pats šo darbu izvēlējos un pats vainīgs,» viņš piebildis.
Jautāts, kāds tad bijis viņa patiesais viedoklis, ko nācies noklusēt, bijušais ministrs Latvijas Avīzei skaidrojis: «Tas bija viedoklis par lietām, kas acīmredzot ir daļa no politiķu ikdienas, bet kas tikai atsevišķos gadījumos kļūst redzams plašākai publikai. Par tādām situācijām baumo, bet skaidri neviens neko nezina. Piemēram, nācās saņemt zvanus no Ministru prezidenta saistībā ar nepieciešamību iekļaut budžeta grozījumos papildu pozīcijas, kas saistās ar sporta finansēšanu, kaut Izglītības un zinātnes ministrijā bija cits viedoklis par šīs finansēšanas nepieciešamību.