Viena no starptautiskās kompānijas StatoilHydro ASA stratēģēm Baiba Rubesa stāsta par biznesa īpatnībām Āzijas un Kaukāza valstīs, problēmām Latvijas ekonomikā un cilvēku domāšanā, kā arī atzīst — pastāsts par to, ka pēdējais, kurš pametīs Latviju, lidostā izslēgs gaismu, vairs nav joks.
Kādus jūs redzat tos ekonomiski politiskos procesus, kas šobrīd norisinās Latvijā?
Man ir milzīgs kauns par to, kas ir noticis Latvijā, ir nesapratne par to, ka joprojām, lasot ziņas un skatoties TV raidījumus, ir vērojama tēlošana, ka viss vēl ir normāli, ka ar valsts pārvaldes procesiem viss vēl ir kārtībā un kaut kā jau izķepurosimies. Visās krīzēs ir jāatrod kāds grauds, no kura var kaut ko būvēt, nevis vilkt vēl dziļāk bedrē, iztiekot ar īstermiņa risinājumiem. Es saprotu pašreizējās valdības nepieciešamību pa fikso nodrošināt to, lai valsts nebankrotē. Domāju, ka Latvija no bankrota turas par mata tiesu. Ja valsts tiešām bankrotētu, situācija būtu ievērojami drūmāka, nekā tā ir šobrīd. Tajā pašā laikā šausmīgi gribas redzēt spožus, konstruktīvus, skaidrus virzienus, kas nav iezīmējušies pēdējos 15 gadus — ko darīt tālāk?!
Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli tam, ka Latvija ir tur, kur ir — galvenokārt globālā krīze vai arī pašu muļķība?
Nav jautājumu par to, ka dižķibele ir jo diženāka tāpēc, ka pasaulē ir lielas problēmas un ekonomiskā pārkārtošanās, īsti nezinot, kā tas viss beigsies. Savukārt par to, ka Latvijā būs «ziepes», tika runāts jau gadiem ilgi gan no Ārvalstu investoru padomes, gan vairākām citām pusēm. Bija jāmāk tā dēvētos treknos gadus padarīt nedaudz liesākus vai arī gudrāk treknus. Manuprāt, te nav runa par to, ka mēs būtu muļķi — drīzāk mēs esam bijuši apzināti akli, kurli vai mēmi. Cilvēks kaut ko izdara vai neizdara, nevis cipari vai kaut kāda abstrakta ekonomika kaut ko paveic vai nepaveic. Ir jānotiek lielai domāšanas un izturēšanās maiņai, lai lietas virzītos citādi nekā līdz šim. Kā citi jau teikuši: mums arī ir spilgta vērtību krīze. Financial Times nesen bija labs raksts par to, kā krīze izpaužas dažādās valstīs, atbilstoši dažādiem kritērijiem — dižķibele smagāk tiek izjusta tajās valstīs, kur savulaik Transparency International korupcijas reitings ir bijis nopietnāks. Zinot, kāds šis reitings ir bijis Latvijai,nebrīnos, ka šodien dzīvojam ievērojami ievainojamākā valstī nekā pat mūsu kaimiņu valstis.
Mūsu pašreizējā ekonomiskā situācija ir saistīta ar mūžīgo stāstu par to, cik korumpēti esam?
Protams! Man reizēm ir bijusi sajūta, ka dzīvojam aizspogulijā. Pēcpadomju cilvēkam viens no būtiskākajiem faktoriem ir tas, ka viņš domā vienu, saka — otru, bet dara — trešo. No šīs sistēmas mēs kaut kā neesam iznākuši laukā. Piemēram, mēs sakām, ka izglītība mums ir prioritāte, tomēr kaut ko tik katastrofālu, kāda šodien ir Latvijas izglītības sistēma, grūti iedomāties. Valsts ieguldījusi simtiem miljonu latu elektroniskā pārvaldē, bet tā arī nevarot saskaitīt, cik mums ir skolotāju… Man trūkst vārdu!
Pieminējāt Latvijā slavenu frāzi «treknie gadi». Vai tiešām to laiku, kas mūsu valstī bija pirms ekonomikas krīzes, var šādi apzīmēt?
Nedomāju, ka to varētu uzskatīt par trekniem gadiem. Ar frāzēm «treknie gadi» un «gāzi grīdā» mums ir divas ļoti izteikti identificējamas personas saistībā ar zināmu laika posmu, un nekas vairāk. Tas ir tāpat, kā «nothing special» simbolizē nākamo posmu. Manuprāt, tie bija nevis treknie gadi, bet gan uzplaukuma iedīglis. Skaistais, pozitīvais aspekts pēdējiem gadiem bija tas, ka cilvēki bija gatavi pilnībā maksāt nodokļus. Pirmkārt, bija pietiekami daudz ienākumu, lai to varētu darīt, otrkārt — bija ticība, ka šī nauda tiks pārvaldīta pietiekoši sakarīgi un visiem būs labi. Labi saprotu tos, kas valsts pārvaldei vairs nevēlas maksāt nevienu santīmu, jo netic tam, ka valsts var kaut vienu santīmu normāli pārvaldīt.
Cik lielā mērā Latvijā šobrīd var vai nevar runāt par reformu veikšanu?
Laiks ir izcils, lai pēc būtības veiktu reformas. Tomēr šodien man ir ļoti grūti ticēt tam, ka tas notiek. Līdz šai dienai neesmu dzirdējusi — uz kuru pusi mēs reformējamies? Savulaik Statoil mēs plaukstošajos gados ieguldījām naudu, lai visu mūsu darbību pārstrukturizētu darbam liesākos apstākļos: mums bija mērķis nodrošināt tikpat ienesīgu uzņēmuma darbību, kad naudiņas būs mazāk. Runājot par valsti… Ārvalstu investoru padome ir pavadījusi ārkārtīgi daudz laika sarunās ar valdību, piedāvājot dažādus nākotnes attīstības variantus. Valstsvīri bija ļoti laipni, teica «paldies», taču man bija skaidrs, ka viss, ko mēs viņiem stāstām, iet pa vienu ausi iekšā, pa otru — ārā. Ir salīdzinoši pamatots iespaids, ka vairums mūsu valsts plānotāju nevadās ne pēc kādām stratēģiskām vadlīnijām, prognozēm vai ieteikumiem. Piemēram, es saprotu, ka premjeram Dombrovskim fiksi bija jāatrod nauda, ar kuras palīdzību veikt budžeta samazinājumus, kas varētu apmierināt ārvalstu finanšu donorus. Taču jautājums ir, vai mūsu valsts aparāts ir tāds, kas varētu viņam lietišķi un prasmīgi dot instrumentus, ar kuriem rīkoties. Nav noslēpums, ka Finanšu ministrija jau labu laiku ir sniegusi ministru prezidentiem un finanšu ministriem kaut kādus ciparus, kas bieži nesaskan ar to, ko aprēķina Pasaules Banka, ES vai citi potenciālie Latvijas palīgi. Satiekoties ar Eiropas ļoti nopietna rakstura pārstāvjiem, kļūst skaidrs, ka Latvija ir izsmiekls — nevar taču ņemt par pilnu valsti, kuras ierēdniecība atstāj iespaidu, ka nezina, ko dara. Ja skatāmies, piemēram, uz valsts administratīvajiem tēriņiem, ir redzams, ka tam ir atvēlēti 3.9% no budžeta. Somijā un Igaunijā šim mērķim tiek atvēlēti 2 līdz 2.8% no budžeta, bet vienā Toronto pilsētā, kur ir divas reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā, administratīvajā darbā strādā salīdzinoši mazāk cilvēku nekā mūsu valstī. Pēc kuriem kritērijiem valsts vadās? Uz kā rēķina tad vajadzētu apgriezt izdevumus?!
Latvijas gadījumā tie ir skolotāji, mediķi, policisti…
Jā, un tas ir pilnīgi muļķīgi! Es sev jautāju, vai šī nav tā reize, kad mums ir jāapsēžas un jātiek skaidrībā — kādā valstī mēs vēlamies dzīvot. Krīzē visefektīvākie ir nestandarta risinājumi, tāpēc derētu izstrādāt ļoti vienkāršu, visiem iedzīvotājiem un investoriem saprotamu plānu, kādai valstij jāizskatās — kā to dara uzņēmējdarbībā.
Jātiek skaidrībā, kādi cilvēki mums ir vajadzīgi, lai paveiktu iecerēto, un pēc noteiktiem kritērijiem viņi arī jāatlasa. Ar precīzu plānu var pateikt, kādam ir jābūt un kādi rezultāti jāsasniedz; valsts iestādēm vajadzētu precīzi definēt personāla politiku, stratēģiju un rīkot konkursu uz katru vietu.
Bet vai problēma lielā mērā neslēpjas apstāklī, ka neviens jau negrib apgriezt finansējumu pats sev?
Protams, tā ir liela problēma. Esmu to darījusi — tas ir ļoti grūti!
Kādu redzat valdības politiku attiecībās gan ar sabiedrību, gan starptautiskajiem aizdevējiem, — nepārtraukti samazināt valsts tēriņus?
Es zinu tikai to, ka ir ārkārtīgi labi, ka Latvija ir ES dalībvalsts. Ja tā nebūtu, mums šo laiku «izvilkt» būtu daudz grūtāk. Nav ES interesēs pieļaut Latvijas bankrotu, tai nevajag vāju dalībvalsti.
Runājot par sabiedrību, jāteic, ka tā ir ironijas pārpilna un vairs neredz iemeslus, kāpēc vēl vajadzētu palikt šajā valstī. N-tās valdības un politiskās partijas pēc kārtas ir panākušas, ka latviešu tauta netic savai pārvaldei, un tā ir drāma.
Stāsts par to, ka pēdējais, kurš aizbrauks no Latvijas, izslēgs lidostā gaismu, vairs nav joks?
Tas vairs nav joks. Apzinos, ka cilvēks, kurš nezina, no kurienes rīt nāks gaisma, kā kvalitatīvi izskolot bērnus vai saņemt medicīnas pakalpojumus, vēl jo vairāk domā, vai nepamest šo valsti.
Gadiem ilgi ir runāts par to, ka Latvijai ir jāpiesaista ārvalstu investīcijas. Kā šobrīd jūtas ārvalstu investors Latvijā?
Tie uzņēmumi, kas savulaik ir ieguldījuši šeit daudz naudas un kam ir ilgtermiņa mērķi, uz tiem arī virzās, tomēr, domājams, bažīgi. Salīdzinoši pozitīva situācija ir tiem uzņēmumiem, kam ir lielas un krīzē stabilas mātes kompānijas, kaut gan arī tie nejūtas labi. Toties piesaistīt jaunas investīcijas vēl kādu laiku būs izaicinājumiem bagāts ceļš. Neviens jau vēl nezina, vai Latvijas ekonomika ir nonākusi līdz dibenam — vai šis patiešām ir zemākais punkts jeb es kā investors varēšu šeit attīstīties, ieguldot vēl mazāk naudas?! Vairāki investori ir papētījuši šeit situāciju un tad man teikuši — Baibiņ, pagaidīsim, te jau vēl neko nevar zināt.
Man, atrodoties Baku, informācija nāk no pieciem dažādiem ziņu dienestiem. No Centrālāzijas, kur biznesa aktivitāte nav pārmērīgi daudzpusīga, katru dienu nāk vairāk labu, interesantu ziņu nekā no Latvijas. Labākā ziņa, kas pēdējā laikā nākusi no Latvijas, bija par blondīņu parādi, viss pārējais ir par to, cik slikti mums iet.
Nepieļaujat, ka Centrālāzijā izejošās informācijas cenzūra vienkārši nepieļauj negatīvas ziņas par šo valsti?
Domāju, ka tur tiek valstiski mērķtiecīgi strādāts pie tā, lai valstij būtu labs tēls ārzemēs. Nav jau tā, ka arī Latvijā viss būtu tikai slikti, jautājums ir par to, vai mēs par labajām lietām kādam pastāstām. Tikpat kā ne.
Tajā pašā laikā pēcpadomju valstis, īpaši tās, kuras ir tālāk no Krievijas, ar interesi vēro, kas ar mums notiek, kā mēs tik labi izaugām un kā mēs no krīzes izķepurosimies. Interesantākais komentārs bija no kādas gruzīnu kolēģes… Kad stāstīju viņai, ka Latvijā valda liela neziņa, ka, domājams, no valsts atkal izbrauks liels daudzums iedzīvotāju, viņa nopūtās un teica — jā, protams, jums jau ir Šengena… Vidējais gruzīns, kuram situācija ir vēl dramatiskāka nekā mums, nekur neaizbrauks — vismaz legāli noteikti ne.
Kādu jūs redzat Latviju pēc gada, diviem, trīs?
Jautājums ir līdzīgs kā par degvielas cenām. Kad savulaik man lūdza komentēt, kādas būs benzīna cenas nākotnē, teicu — ja es to zinātu, tad būtu ļoti bagāts cilvēks. Negribu raudzīties stikla bumbā un nākotni zīlēt, taču ir skaidrs, ka mūsu ekonomikas nākotne būs kā grumbuļains ceļš.
Nu jau zināmu laiku jūsu biznesa gaitas ir saistītas ar Centrālāziju un Kaukāzu. Kā sokas?
Darba jomā un savā ziņā arī dzīvē sokas ārkārtīgi interesanti. Esmu nokļuvusi pilnīgi citādākā vidē, nekā biju dzīvojusi līdz tam. Tur ir cita vērtību sistēma, tas ir reģions ar ļoti senu kultūrvēsturisku mantojumu. Ļoti lielu savas dzīves daļu biju nodzīvojusi starp tēliem, kas nāk no Bībeles, bet tagad esmu starp tiem, kas ir Korānā. Ir jāmācās citādāk uztvert dzīvi.
Runājot par darbu, ļoti interesanti ir tas, kā valstis sadarbojas enerģētikas jomā un kā tās konkurē savā starpā. Piemēram, nesen tika parakstīts līgums par Nabucco gāzes vada izveidi, taču kolēģi, kas šajā industrijā strādā gadiem ilgi, saka, ka šie parakstītāji liek ratus zirga priekšā, jo joprojām nav vienošanās starp Azerbaidžānu un Turciju par gāzes tranzīta likmēm.
Nabucco Turcijas līgums ir tikai politisks žests?
Visumā jā! Ir vēlme pateikt, ka gāze varētu plūst uz Eiropu, arī apejot Krieviju. Taču vēl nav nekādas konkrētas vienošanās ar valstīm, kam šie resursi pieder, par gāzes pārdošanas cenu, apjomiem, termiņiem.
Kādas ir galvenās atšķirības starp lietu kārtošanu Rietumos, Latvijā un Āzijā?
No vienas puses, atšķirības nav absolūti nekādas. No otras puses, tur ir ļoti svarīgi saprast — kam tur ir vara! Jo plašāka un ilgstošāka ir demokrātija, jo lielāks spektrs cilvēku ir jāpiesaista lēmumu pieņemšanā. Savukārt, jo vairāk dodas Āzijas virzienā, jo šaurāks ir to loks, kas tiešām pieņem lēmumus.
Pēcpadomju valstis, kas nav Krievija, tiešām mēģina attīstīties savā noteiktā veidā. Viens no pirmajiem teikumiem, kas man «iekrita» ausīs Azerbaidžānā, skanēja šādi — mēs esam vērsti uz modernizāciju, bet ne rietumizāciju. Tas ir vērtību jautājums.
Ir vēl viena atskārsme, kas man radās: nevar vienai apspiestai tautai kā pēc burvju mājiena pateikt — še, es tev dodu demokrātiju, — un gaidīt, ka visas institūcijas strādās pēc jauniem principiem. Tajā pašā laikā ir valstis, kas strādā pie stratēģijas, kas ar viņu valsti būs pēc 30 gadiem, kamēr mūsu Dombrovskis būtu laimīgs, ja zinātu, kas ar Latviju notiks pēc pusgada.
Bet vai, jūsuprāt, Centrālāzijas valstīs tāda demokrātija, kā to izprotam mēs, cilvēkiem vispār ir vajadzīga, vai viņi to vēlas?
Esmu pārliecināta, ka vajadzība ir. Vairāk pārdomas manī raisa jautājums par to, kāds ir ceļš uz demokrātiju. Būtiski ir tas, vai cilvēkos ir nepieciešamais briedums un izglītības līmenis, lai saprastu, ko tas nozīmē — būt demokrātijā. Īpaši grūti tas varētu būt, piemēram, Azerbaidžānas provincē, kuras cilvēki ir reizi gadā nošķirti pat no pārējās valsts laika apstākļu un ģeogrāfijas dēļ.
Pastāv nopietns uzskats, ka noteiktos Āzijas reģionos, attiecībā uz dažādu lietu kārtošanu, sievietei nav ko darīt. Kā tad īsti ir?
Pirmkārt, es strādāju lielā naftas kompānijā un starptautisko naftas kompāniju diplomātiskā dienesta vidē, kur ir ļoti daudz ārzemnieku. Tur strādājošas ārzemnieces sievietes ir jau pieņemta norma. Nav tā, ka es tur būtu vienīgā sieviete starp vīriešiem. Otrkārt, Azerbaidžāna — valsts, kur es šobrīd dzīvoju, gluži nav aizvēsturisks ciemats. Ļoti svarīgi ieraudzīt, it īpaši Centrālāzijas valstīs, kā sievietes pašas sevi pozicionē. Piemēram, sākot tur strādāt, man vietējie bija jāpārliecina, ka es no biznesa tomēr kaut ko arī saprotu. Treškārt, ļoti labi ir tas, ka gadu ziņā es vairs neesmu tā pati jaunākā.
Jāteic, es dzīvoju ļoti skaistā vietā — Baku pie Kaspijas jūras. Reizēm mēdzu viena pati aiziet uz restorānu, kur nudien nevar redzēt sievietes vienas pašas. Tādējādi, ieraugot mani tur vienu, ir skaidrs, ka esmu ārzemniece un nekādi jautājumi vairs nerodas.
Tur esot, «nevelk» atpakaļ uz rietumu civilizāciju?
Te nav runa par civilizācijām… «Velk» uz mājām!
