Šonedēļ valdība apstiprināja kārtējo Latvijas Konverģences programmu, šoreiz 2009.—2012.gadam. Konverģences programmu esamība, protams, nav nekas jauns, taču iepriekšējos gados tajās ierakstītajam ekonomiskās attīstības scenārijam, šķiet, pievērsts pārlieku maz uzmanības. Piemēram, ja būtu īstenojies 2007.gadā apstiprinātajā Konverģences programmā paredzētais scenārijs, patlaban iekšzemes kopprodukta (IK) pieaugums būtu «atdzesēts» līdz vidēji 6.8% gadā. Taču, kā nu jau labi zināms, pērn Latvijas tautsaimniecības kopapjoms saruka teju par piektdaļu.
Tātad dokumenti, kuros atspoguļota Latvijas virzība uz eirozonu, jau iepriekš tikuši balstīti uz maldīgiem, pārlieku rožainiem pieņēmumiem. Kas tad lasāms jaunajā Konverģences programmā? Nākamgad Latvijas IK pieaugšot par 2%, aiznākamgad — jau par 3,8%, bet ekonomisko izaugsmi galvenokārt balstīšot eksports. Te nu vietā būtu atcerēties, ka savulaik makroekonomiskās politikas noteicēji spītīgi ignorēja ekspertu, tajā skaitā Latvijas Bankas speciālistu, brīdinājumus, ka, nespējot salāgot produktivitātes pieaugumu ar darba samaksas pieaugumu, Latvija strauji zaudē konkurētspēju. Nu uzpūstās darba algas sarukušas, eksports uzrāda pozitīvas tendences un ļoti gribas ticēt, ka zaudētā konkurētspēja jau atgūta. Taču, aplūkojot eksporta datus ar vēsu prātu, nevar nepamanīt, ka pozitīvas tendences tie līdz šim uzrādījuši mēnešu, bet ne gada griezumā. Turklāt tas, ka kāda prece tiek eksportēta no Latvijas, vēl nenozīmē, ka tā šeit patiešām ražota. Piemēram, pērn Latvija eksportēja automašīnas, kas atņemtas tiem, kas vairs nespēj samaksāt līzinga maksājumus.
Jāņem vērā, ka importa, jo īpaši rūpniecības preču, kritums pirmām kārtām liecina par iedzīvotāju zemās pirktspējas izraisītu pieprasījuma samazināšanos. Atjaunojoties pirktspējai, importa pieaugums jau atkal var pārsniegt eksporta pieaugumu.
Pirms aptuveni gada Latvijā daudz tika runāts par importa aizvietošanu. Ir jomas, kur to izdarīt nav viegli. Objektīvu apstākļu dēļ Latvijai allaž būs jāimportē degviela un kafija, arīdzan rūpniecības izejvielas, piemēram, kokvilna un metāls. Taču ir daudz importa preču, kuras var aizstāt ar vietējiem ražojumiem. Piemēram, parakstu vākšanai par cukura ražošanas atjaunošanu Latvijā šobrīd gan ir populisma piegarša, taču nevar noliegt, ka cukurfabriku slēgšana ir atstājusi miljonos mērāmu iespaidu uz Latvijas importa/eksporta bilanci. Un kādēļ gan poļu ābolu vai ķīniešu ķiploku vietā Latvijas lielveikalos nevarētu tirgot vietējos?!
Līdz šim ekonomiskās politikas veidotāji importa aizstāšanas aspektam ir pievērsuši pārlieku maz uzmanības. Ignorējot šo aspektu arī turpmāk, nebūs pārsteigums, ja pēc gadiem nāksies atgriezties pie nepatīkamiem secinājumiem par tekošā konta stāvokli.