Pērn sprieduši par iespējām «restartēt» globālās finanšu krīzes vīrusa apsēsto pasauli, šogad zemeslodes lielie un varenie, pulcējoties Pasaules ekonomikas forumā Šveices pilsētā Davosā, būs bruņojušies ar saukli «Pārdomāt, pārveidot un atjaunot». ASV riskanto hipotekāro kredītu krīzei rezultējoties ar recesiju daudzās iepriekš spēcīgās ekonomikās, šķita skaidri redzams, ka līdzšinējā pasaules kārtība — pazīstama arī kā amerikāņu stila kapitālisms — cietusi neveiksmi.
Tiesa, Davosas foruma oficiālo daļu, kurā organizatoru un dalībnieku skandinātie visnotaļ vispārīgie mērķi nereti atgādina skaistumkonkursa dalībnieču solījumus cīnīties par mieru pasaulē, bieži dēvē par tukšu papļāpāšanu, «īstajai dzīvei» norisinoties tieši kuluāros. Paralēli oficiālajai programmai notiek virkne ekskluzīvu semināru un vēl ekskluzīvāku tikšanos, kurās tiek slēgti nozīmīgākie darījumi un vienošanās. «Izklaidīgākie foruma dalībnieki, jādomā, atrodas nepārtrauktā paranojas stāvoklī, baidoties par to, vai apmeklē īsto sanāksmi,» raksta The Telegraph ekonomikas apskatnieks Džeremijs Vorners.
Tāpēc interesanti, ka foruma dibinātājs Klauss Švābs kā centrālo šogad ir izvirzījis domu, ka pie pašreizējām ekonomiskajām nedienām vainojama vērtību erozija uzņēmējdarbībā — uzņēmums ir nevis sabiedrības labklājības veicinātājs, bet kļuvis par «peļņu ģenerējošu mašīnu». Lai ko jūs būtu nodomājuši, izlasot foruma šāgada devīzi, vismaz saskaņā ar organizatoru ieceri tā vēsta par biznesa modeļa pārdomāšanu, institūciju pārveidošanu un uzticības atjaunošanu. Citiem vārdiem sakot — par korporatīvo sociālo atbildību.
Saprotams, ka pasaulē, kurā strauji pieaug bezdarbs un samazinās iedzīvotāju labklājības līmenis, darba devēja kā iztikas nodrošinātāja atbildība pret darba ņēmēju bieži vien ir izdzīvošanas jautājums. Šābrīža apstākļos korporatīvā sociālā atbildība šajās attiecībās nozīmē drošību. Darbinieks zina: ja gadīsies ilgstoši slimot, uzņēmuma vadība palīdzēs saņemt piemērotu medicīnisko aprūpi un, atgriežoties darbavietā, viņš neatradīs tur priekšā kādu citu; pat atlaišanas gadījumā darba devējs ne tikai izmaksās pienākošos pabalstu, bet sniegs palīdzīgu roku jauna darba meklējumos. Zināmā mērā to varētu dēvēt arī par patērētāja iedrošināšanu — jo tieši pārliecība par savu ienākumu un darbavietas stabilitāti nosaka patērētāju aktivitāti, savukārt tāds indikators kā patērētāju konfidence pēdējos gados neapšaubāmi ir kļuvis par vienu no būtiskākajiem ekonomiskās veselības rādītājiem.
Tāpēc — jā, vēl bez sapņa par «piena upēm ķīseļa krastos» sociālās korporatīvās atbildības koncepts var sniegt atbildes uz daudziem sasāpējušiem jautājumiem. Jācer, ka sarunu rezultāts būs uzskatāmāks nekā iepriekš.