Nozarēs, kurās noslēgtas ģenerālvienošanās, uzņēmumi varēs paši lemt par piemaksu apmēru par virsstundām, bet ne mazāk kā 50% no darba algas. Tāda vienošanās ir panākta Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē.
Tas nozīmē, ka tajās nozarēs, kurās šādas ģenerālvienošanās nav (un pagaidām tādas nav nevienā nozarē), uzņēmumi turpinās par virstundām maksāt piemaksas 100% apmērā.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība līksmo par nosargātajām pozīcijām, savukārt neapmierinātību neslēpj uzņēmēju organizācijas. Protams, tas, ka piemaksu līdz 50% varēs samazināt ģenerālvienošanos noslēgušie uzņēmēji, ir solis uz priekšu. Tomēr jāapzinās, ka tuvākajā laikā ne visās nozarēs tas būs iespējams. Kaut vai pārlieku lielo uzņēmumu un reģionālo atšķirību dēļ. Pašlaik vistuvāk ģenerālvienošanās noslēgšanai ir būvniecības nozare, principā tam lēnām briest arī apsardzes uzņēmumi. Taču tas arī viss.
Faktiski šī ir viena no izmaksu pozīcijām, kurā Latvija konkurences cīņā zaudē gan Lietuvai, gan Igaunijai, kur piemaksas par virsstundām ir 50% apmērā. Turklāt Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur piemaksa par virsstundām ir 100% apmērā. Arodbiedrības vienmēr ir uzsvērušas, ka no augstās piemaksu likmes nevar atkāpties, jo darba algas Latvijā ir zemas un piemaksas darbiniekiem ir būtisks ienākumu avots.
No pašreizējā regulējuma iegūst tikai publiskajā sektorā strādājošie, kurus arī visaktīvāk aizstāv arodbiedrības.
Tajā pašā laikā šajā argumentācijā ir vismaz viena būtiska kļūda. Proti: virsstundas nav un nevar būt normāla prakse uzņēmumos, līdz ar to piemaksa par pārstrādātajām darba stundām nav uzskatāma par regulāru ienākumu sastāvdaļu. Jo virsstundas var strādāt tikai ārkārtas apstākļos, taču tā nevar būt normāla prakse. Turklāt, ja runā par darba algu, tad tā pērn salīdzinājumā ar 2016. gadu ir kāpusi par teju 8%. No šā gada būtiski palielināta arī minimālā darba alga. Tas liecina, ka darbaspēka izmaksas strauji kāpj. Tomēr arodbiedrības izliekas to nemanām un spītīgi turpina turēties pie saviem iekarojumiem.
Tā rezultātā cieš paši strādnieki, jo augsto piemaksu dēļ daudzviet virsstundas netiek ne uzskaitītas, ne apmaksātas. Līdz ar to arodbiedrību aizstāvamie tikai iegūtu no piemaksu samazinājuma, jo tad tās vismaz tiktu maksātas. Faktiski no pašreizējā regulējuma iegūst tikai publiskajā sektorā strādājošie, kurus arī visaktīvāk aizstāv arodbiedrības.
Savukārt privātajam sektoram status quo saglabāšana nav priecīgs jaunums, jo ir papildu izmaksu slogs darba devējiem. Turklāt, kā jau minēts, tas mazina Latvijas konkurētspēju Baltijas mērogā. Pašlaik, darbaspēka deficīta apstākļos, kad vērojams straujš darba samaksas kāpums teju visās nozarēs, kas neapšaubāmi ir papildu slogs uzņēmējiem, būtu īstais laiks arodbiedrībām nāk pretī uzņēmējiem un uzvesties tiešām kā sociāliem partneriem.
