Lai bērni no nabadzīgām ģimenēm, paši sākot pelnīt, sasniegtu vidējo ienākumu līmeni valstī, nepieciešamas vidēji četras paaudzes.
Sociālais lifts virzienā uz augšu ir ļoti lēns, lai neteiktu, ka apstājies. Tik skarbs ir OECD pētījums par sociālo mobilitāti, kurā analizēts, cik veiksmīgi cilvēki no zemu ienākumu grupas var pārvietoties uz augstāku. Pētījumā satraucoša ir nabadzības atražošanās, tas, ka jānomainās vairākām paaudzēm, lai pamestu nabadzības slazdu. Ja ir korelācija starp to, cik pārtikušā ģimenē piedzimst bērns, un to, cik viņš būs turīgs savā dzīvē, tas nozīmē tikai to, ka valsts nav izdarījusi savu galveno uzdevumu – nodrošināt visiem vienlīdzīgas iespējas neatkarīgi no izcelsmes.
Svarīgi saprast, ka sociālo liftu nevar padarīt straujāku ar pabalstiem, tas panākams vien ar izglītību. Jo nabadzīgu vecāku bērni paši kļūst nabadzīgi tāpēc, ka strādā slikti atalgotu darbu. Un strādā to tāpēc, ka ir zema izglītība. Līdz ar to viens no svarīgākajiem uzdevumiem, lai veicinātu sociālo mobilitāti un pārtrauktu nabadzību vairāku paaudžu garumā, ir nodrošināt, lai visiem bērniem būtu vienlīdz pieejama kvalitatīva izglītība. Jo tieši izglītība ir visātrākais lifts pa sociālās stratifikācijas kāpnēm. Tādēļ teju noziedzīga ir izglītības reformas bremzēšana, iecirtīgā iespītēšanās pret skolu tīkla optimizāciju. Ja lauku skolu eksāmenu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā pilsētu skolās, tad mēs šiem jauniešiem atņemam cerības uz pārtikušu dzīvi nākotnē.
Valsts uzdevums ir nodrošināt, ka Latvijas skolās bērni un jaunieši var saņemt vienlīdz kvalitatīvu izglītību, un ir jāpanāk, lai skolēna sekmes būtu atkarīgas tikai no viņa paša, nevis no tā, vai ir pieejami kvalificēti skolotāji un moderni iekārtoti mācību kabineti. Proti, vismaz skolas līmenī iespējām ir jābūt vienādām visiem. To izmantošana gan ir katra paša ziņā. Taču pašlaik diemžēl nevar teikt, ka skolēni visā Latvijā var iegūt vienlīdz kvalitatīvu izglītību. To apliecina arī centralizēto eksāmenu rezultāti. Nedrīkst būt tā, ka vislabākais līmenis ir centra skolās, kur pulcējas turīgo centrā dzīvojošo vecāku bērni, bet pārējiem jāsamierinās ar to, kas nu ir pieejams. Tieši tādēļ tik svarīga ir skolu tīkla sakārtošana un vidusskolu koncentrācija.
Svarīgs darbs, lai veicinātu sociālo mobilitāti, gulstas arī uz sociālo darbinieku pleciem. Tas ir gan atbalsts bērniem mācībās, ja vecāki paši to nav spējīgi nodrošināt, gan elementāra pārliecināšanās, vai bērnam ir viss skolai nepieciešamais. Protams, ka dzīvē kaut ko sasniegt un iegūt labu izglītību un motivāciju, lai mācītos, ir daudz grūtāk bērniem, kuru ģimenēs izglītība netiek uzskatīta par vērtību un vecāki nekad nav redzēti ar grāmatu rokās. Tieši tādēļ mūsdienīgai 21. gadsimta izglītībai ir jābūt tādai, kas bērnu motivē un pamana apslēptos talantus. Ja negribam nabadzības atražošanos, tad izglītības reforma ir vienīgais ceļš.
