Visi ir vienlīdzīgi, tomēr daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Šie Orvela vārdi nāk pratā, domājot par reemigrācijas veicināšanas plānu. Ja tu dzīvo Latvijā un negrasies emigrēt, tad tev sava biznesa attīstībai reģionos neviens naudu tāpat - kā dāvanu - nepiešķirs. Tad ir normāls aizdevums, piemēram, no Altum.
Taču, ja tu esi emigrējis, bet vēlies atgriezties, tev bonusā nāk dāvana – valsts piešķīrums sava biznesa attīstīšanai reģionos. Taisnības labad gan jāatzīst – naudu piešķir konkursa kārtībā, vari arī izgāzties. Tāpat ir nepieciešams savs līdzfinansējums. Tomēr morāle ir gana skaidra: Latvijas iedzīvotājiem visizdevīgāk ir emigrēt un tad pretendēt uz reemigranta statusu, jo tad valsts nāk pretī ar dažādiem bonusiem. Dažādās aktivitātes reemigrācijas veicināšanai vismaz daļai sabiedrības var radīt iespaidu, ka aizbraucēji ir vērtīgāki par palicējiem, tādēļ,ja vien viņi pošas mājupceļam, tad tiek sarīkotas tādas dzīres kā Bībeles līdzībā par pazudušo dēlu.
Es nekādā gadījumā neapstrīdu, ka valstij ir jāpalīdz risināt problēmas, kas varētu būt specifiskas reemigrantiem un ar kādām nesastopas Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji. Taču, atmetot šos specifiskos gadījumus, pārējā laikā būtu jāievēro vienlīdzības un nediskriminācijas princips. Lai neiznāk tā, ka valsts pasaka: reemigranti ir vērtīgāki par palicējiem, tādējādi pat ne netiešā, bet diezgan tiešā veidā mudinot pēdējos doties prom, lai tad, reemigranta slavas vainaga apmirdzēti, atgrieztos jau ar pavisam citiem noteikumiem.
Nē, tā nav skaudība. Tā ir vēlme, lai tevi nevērtē zemāk tikai tādēļ, ka tu neesi aizbraucis.
Es pilnībā esmu par to, ka valsts institūcijām jādomā, kā efektīvi diasporai sniegt informāciju par situāciju Latvijā, par pieejamajām vakancēm, rindām uz bērnu dārziem utt. Tāpat saprotami jāizskaidro, kas atgriežoties notiek ar nodokļu maksāšanu, uzkrājumu pensijai utt. Informācija, informācija un vēlreiz informācija. Visdažādākajos formātos.
Taču jebkāds materiāls atbalsts reemigrantiem, kāds nav pieejams vietējiem, gan nebūtu atbalstāms no elementāras vienlīdzības un taisnīguma viedokļa. Ļoti priecātos, ja reģionu biznesa atbalsta idejas autore – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija – saprotami izskaidrotu, kādēļ reemigrantiem, kas vēlas savu biznesu īstenot, piemēram, Kurzemē, ir iespēja piedalīties konkursā un pretendēt uz valsts finansējumu, bet vietējiem aborigēniem šādas iespējas nav.
Un runa pat nav par to, ka summa ir salīdzinoši neliela, ir vajadzīgs savs līdzfinansējums, ir jāiztur konkurss. Runa ir par attieksmi, kad vietējie nešķiet tikpat vērtīgi kā reemigranti. Un nē, tā nav skaudība. Tā ir vēlme, lai tevi nevērtē zemāk tikai tādēļ, ka tu neesi aizbraucis. Jāteic, ka paši reemigranti, izskatās, ir gudrāki par mūsu ministriju, jo Elīna Pinto, Eiropas Latviešu apvienības viceprezidente, ir izteikusies, ka «šiem atbalsta pasākumiem vajadzētu attiekties ne tikai uz reemigrantiem, bet arī uz iekšējo mobilitāti – cilvēkiem, kas pārceļas no Latvijas lielajām pilsētām uz novadiem. Mūsu mērķis nekādā ziņā nav panākt, ka reemigrācijas atbalsts tiktu veidots kā privilēģijas». Diemžēl izskatās, ka politiķiem domas lidojums tik tālu nesniedzas.
