Labklājības ministrs Jānis Reirs ir izrādījis pretimnākšanu LTRK iniciatīvai, ka jaunie vecāki, kas saņem vecāku pabalstu, turpmāk varēs strādāt ceturtdaļu slodzes un saņemt pilnu pabalstu.
Pašlaik bērnu kopšanas atvaļinājumā esošas personas, kas vēlas strādāt, var saņemt vecāku pabalstu tikai 30% apjomā no aprēķinātās summas. Kā norāda LTRK, lai nezaudētu valsts atbalstu, bieži vien jaunie vecāki turpina strādāt nelegāli, gūstot ģimenei papildu līdzekļus, bet nenomaksājot par to nodokļus.
Jāteic, ka šāda iniciatīva ir gana apsveicama, ja vien paliek pie nodarbinātības – viena ceturtā daļa slodzes, to nepaaugstinot. Pabalstu pūristi gan teiks, ka vecāku pabalsts, kuru maksā tikai sociāli apdrošinātām personām, ir domāts kā īslaicīgi zaudēto darba ienākumu atvietojums, tādēļ, ja ir ienākumi no darba, tad nav ko atvietot un pabalsts nepienākas.
Tajā pašā laikā nav runa par to, ka vecāku pabalsts būtu piešķirams pilna laika nodarbinātajiem, runa ir tikai par tiem, kas strādātu maksimāli ceturtdaļu slodzes. Un ienākumi, kas gūti no šāda darba laika, nav samērojami ar to, kas vecākam bija pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā, strādājot pilnu slodzi. Citādi iznāk absurdas situācijas, ka vecākam, kurš, piemēram, ir tulks, piedāvā vienu dienu pastrādāt konferencē un tulkot, taču tas nav iespējams, jo tad jāzaudē viss vecāku pabalsts. Tas nešķiet samērīgi.
Sociālās apdrošināšanas pabalsts nav valsts dāvana, to cilvēks pats ir nopelnījis ar savām iemaksām.
Faktiski valsts tādējādi finansiāli piespiež vecāku nestrādāt, pat tikai pāris dienas mēnesī nē. Un tad Labklājības ministrija vecākus, kam beidzies bērna kopšanas atvaļinājums, min pie riska grupām, kam grūti iekļauties darba tirgū. Vecāka pabalsta noņemšana sociāli apdrošinātām personām par to, ka tās ir guvušas kaut vai vienreizējus ienākumus, nešķiet pareiza un nekādā veidā nemotivē veikt sociālās iemaksas.
Sociālās apdrošināšanas pabalsts nav valsts dāvana, to cilvēks pats ir nopelnījis ar savām iemaksām. Gluži kā apdrošināšanas atlīdzība arī nav uzskatāma par dāvanu. Tajā pašā laikā, protams, nebūtu sociāli taisnīgi un pareizi, ja pabalsti tiktu maksāti pilna laika strādājošajiem. Tas būtu tikpat absurdi kā strādājošam cilvēkam maksāt bezdarbnieka pabalstu. Konkrētajā gadījumā gan ir pieņemams kompromiss, ka pilns pabalsts saglabājas, ja netiek strādāts vairāk par ceturtdaļu slodzes. Tas palīdz arī jaunajiem vecākiem saglabāt savas prasmes un neizkrist no darba tirgus aprites.
Tajā pašā laikā šo ideju nevajag padarīt komisku, skaļi paziņojot, ka tādējādi tiek risinātas darbaspēka trūkuma problēmas. Tās, protams, ir muļķības. Tas, ja vecāks, atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, piestrādās ceturto daļu slodzes, fundamentāli darba spēka deficītu nerisinās, turklāt ne visās nozarēs un profesijās tas ir iespējams. Nevajadzētu pārspīlēt šīs idejas nozīmīgumu makroekonomiskā līmenī, tajā pašā laikā atzīstot, ka vairākās profesijās un specialitātēs strādājošajiem šāda iespēja, protams, būs bonuss.
