Politiski lēmumi un atsevišķu sabiedrības grupu lobijs radījuši pamatīgu spriedzi veselības aprūpes nozarē. Runa ir par Veselības ministrijas paziņojumu, ka nepieciešami 1,85 miljoni eiro, lai izveidotu datu bāzi par veselības aprūpes pakalpojumu saņēmējiem. Tas nepieciešams, jo, kā zināms, no nākamā gada pilnu valsts apmaksāto pakalpojumu grozu varēs saņemt tikai sociāli apdrošinātas personas.
Interesanti, ka šāds lēmums ticis pieņemts pilnīgi bez jebkādiem aprēķiniem, cik cilvēku varētu palikt bez pilnvērtīgas veselības aprūpes. Veselības ministrijas amatpersonas publiski ir atzinušas, ka tām šādu datu nav un tās balstās tikai uz Latvijas Darba devēju konfederācijas teikto, ka tie varētu būt no simts tūkstošiem līdz trīssimt tūkstošiem cilvēku. Amplitūda gana plaša, turklāt tie ir tikai vienas nevalstiskas organizācijas dati.
Tikmēr valsts vieglu sirdi pieņem šādu lēmumu un priecīgi «bīda» brīvprātīgo veselības apdrošināšanu, kas taču visu atrisināšot un vēl ienesīšot naudu budžetā. Tajā pašā laikā, protams, ministrijā neviens nevar pateikt, cik no sociāli neapdrošinātiem cilvēkiem būs gatavi veikt šo brīvprātīgo maksājumu. Līdz ar to nav priekšstata, vai kāds vispār brīvprātīgi apdrošināsies un vai vispār būs kaut cik nozīmīgi ieņēmumi budžetā. Tomēr diezgan droši var prognozēt, ka neapdrošināto personu iespējamās veselības problēmas smagi atsauksies uz neatliekamās medicīniskās palīdzības jomu, kas mums visiem izmaksās ļoti dārgi. Visticamāk, tie, kas varēs atļauties, nevis brīvprātīgi apdrošināsies, bet turpinās ierasto praksi par pakalpojumiem maksāt no sava maciņa. Savukārt nabadzīgajiem būs liegta pieeja valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, naudas apdrošināšanai nebūs, slimības tiks ielaistas, un to akūtu ārstēšanu, kas ir visdārgākā, segsim mēs visi. Paldies Veselības ministrijai!
Ministrijā neviens nevar pateikt, cik no sociāli neapdrošinātiem cilvēkiem būs gatavi veikt šo brīvprātīgo maksājumu.
Tagad kārta nākamajai tās ģeniālajai idejai. No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem (!) prasīt teju divus miljonus eiro, lai savienotu dažādu institūciju datu bāzes un ārsts varētu redzēt, vai persona ir sociāli apdrošināta. Piemēram, nepieciešama informācija no Nodarbinātības valsts aģentūras, jo reģistrētos bezdarbniekus apdrošina valsts. Vai tiešām šādas datu bāzes izveide ir neparedzēts gadījums un fantastiskā lēmuma par diviem pakalpojumu groziem pieņēmēji nesaprata, ka būs nepieciešama sistēma, lai identificētu sociāli apdrošinātās personas? Tiešām apskaidrība ir nākusi tikai tagad? Vai tomēr nebūtu bijis loģiskāk un finansiāli izdevīgāk palikt pie vispārējiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem, jo divu grozu administrēšana neizbēgami ir dārgāka? Es nemaz nerunāju par tādiem smalkumiem kā pretrunas ar Pasaules veselības organizācijas vadlīnijām, Eiropas Komisijas bažas, ka pasliktināsies veselības aprūpes pieejamība, utt. Tik augstas matērijas mūsu lēmumu pieņēmējiem ir neaizsniedzamas. Tad nu maksāsim vien tos divus miljonus eiro un lai tā būda rūc!