Latvijā galvenā problēma ir nevis bezdarbs, bet kvalificētu darbinieku trūkums. Šie vārdi pieder labklājības ministram Jānim Reiram, kurš tos teica, atklājot nodarbinātības konferenci. Šķiet, šī ir tā retā reize, kad uzņēmēji kāda ministra vārdiem var no sirds piekrist. Tikai vieglāk jau no tā nekļūst. Atslēgas vārds ir «kvalificēti», un tas izskaidro to, kādēļ it kā neiet kopā oficiālā statistika.
Proti, reģistrēto bezdarbnieku vēl joprojām ir vairāk, nekā brīvo darba vietu, taču šie skaitļi nav nekāds mierinājums. Jo liela daļa bezdarbnieku ir ar neatbilstošu izglītību un prasmēm, līdz ar to par nopietniem pretendentiem uz brīvajām darba vietām nav uzskatāmi. Tajā pašā laikā ministra teiktajam dusmīgi komentētāji oponē, teikdami, ka trūkst labi atalgotu darba vietu, tādēļ kvalificēti speciālisti aizbrauc. Bet vai tiešām tā ir? Pērn darba alga ir augusi teju par 8%, un decembrī tā bija 1013 eiro bruto, Rīgā sasniedzot 1152 eiro. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, aplūkojot darba samaksu pa darbības veidiem (pēc NACE kodiem), no 19 darbības veidiem trešajā daļā vidējā alga pārsniedz 1000 eiro. Zemākā vidējā alga Latvijā pēc darbības veidiem ir 667 eiro bruto, un tā ir izmitināšanas un ēdināšanas nozarē, kur ir liels mazkvalificēta roku darba īpatsvars.
Neviens biznesa cilvēks nemaksās tikai par nākšanu uz darbu, maksās par pievienoto vērtību.
To, ka kvalificēti darbinieki pašreizējā darba tirgus situācijā var justies gana komfortabli, apliecina divi «svaigi» pagājušās nedēļas piemēri. Divi jauni speciālisti ļoti dažādās nozarēs un uzņēmumos paziņoja, ka vēlas darba vietu atstāt. Un abos gadījumos darba devējs ar steigu piedāvāja nopietnu darba samaksas pielikumu (kas līdz tam jau pārsniedza vidējo algu valstī) un citādus labumus, lai tikai speciālistus noturētu. Tas nozīmē, ka darba devēji par labiem speciālistiem reāli konkurē un no laba prāta no tiem šķirties nevēlas. Taču teiktais ir patiesība tikai attiecībā uz tiešām kvalificētiem profesionāļiem, kuri dod reālu pievienoto vērtību. Tur, kur šī patiesība nedarbojas, tur cilvēki nozari pamet vai aizbrauc uz ārvalstīm. Uzskatāms piemērs ir veselības aprūpes nozare, kas ilgus gadus bijusi valsts bada maizē.
Pretējs piemērs ir IKT nozare, kurā uzņēmēji jau pāris gadus runā par algu burbuli, ko uzpūš katastrofālais darbinieku deficīts un to pārpirkšana. Straujš algu kāpums gaidāms arī būvniecības nozarē. Līdz ar to labā ziņa ir tā, ka darba ņēmējiem šis ir iespēju laiks. Proti, ikvienam ir iespēja uzlabot savu kvalifikāciju un prasmes tiktāl, lai uzņēmējs būtu ar mieru maksāt «lielo rubli». Neviens biznesa cilvēks nemaksās tikai par nākšanu uz darbu, maksās par pievienoto vērtību. Kāda nu katram tā ir, tas – katra pašā ziņā. Taču pašreizējā darba tirgus situācijā jau sen vairs neatbilst patiesībai vaimanas par to, ka uzņēmēji labus speciālistus tur bada maizē. Ja nu kāds tā dara, tad viņa bankrots darbinieku trūkuma dēļ ir teju garantēts.
